Būt mammai!


sadaļa: MĀMIŅU SKOLA
autors: SANTA LĪVZINIECE

 Jau pirmajā Pavasara studijas nometnē, kas notika 2013. gada septembrī, viena no dalībniecēm izteica ideju – kāpēc gan jūs nevarētu rīkot nometnes arī ģimenēm?

Vēl pēc dažiem mēnešiem Pavasara studijas Ziemassvētku kopāsanākšanas pasākumā mūsu astroloģe Inita Briede mums visnotaļ skaidri lika saprast, ka pienācis laiks pievērsties arī bērniem un māmiņām...

Un tā pamazām, pamazām mēs sākām ar šo domu dzīvot un paplašināt savu „komforta zonu”, domāt, plānot un gatavoties, un tagad, kad mūsu pulkam ir pievienojusies jauna, brīnišķīga lektore Ilze Zariņa, ar prieku varam pastāstīt par savām iecerēm, kuras nu jau ieguvušas pavisam konkrētas aprises!

Ilze palīdzēs māmiņām atrast atbildes uz tiem daudzajiem jautājumiem, kuri līdz ar bērniņa ienākšanu ģimenē pēkšņi ierauj sievieti brīžiem nekontrolējamā virpulī... Kā veiksmīgi turpināt izdzīvot visas sievietes lomas un nepārvērsties tikai par mammu... Kā visu jauno un šķietami monotono pienākumu juceklī nepazaudēt sevi, savu sievišķību? Kā neieslīgt izmisumā un pat depresijā, kad prieks un laime mijas ar pārgurumu, pārdzīvojumiem par izmaiņām izskatā un sāpēm par tik ļoti nepieciešamo, bet nesaņemto atbalstu un sapratni no vīra utt. utt. utt. Tas būs laiks, kurā māmiņai būs iespēja izrunāt savas šaubas, sāpes un saņemt atbalstu savas sievišķības, savas pašapziņas atgūšanai un saglabāšanai. Mēs šajās nodarbībās vairāk pievērsīsimies ne tiešajiem „bērnkopības” jautājumiem, bet pašām māmiņām kā sievietēm, viņu izjūtām un vajadzībām.

Man pašai pirmie gadi ar bērniem nebija viegli.... Lai arī Dieviņš pret mani ir bijis ārkārtīgi labvēlīgs un bērni ir veseli, aktīvi un visās citās ziņās absolūti burvīgi un brīnišķīgi, un nāca pasaulē gaidīti un man pašai esot visnotaļ saprātīgā vecumā :), tomēr – ja toreiz, pirms astoņiem, deviņiem gadiem man būtu bijusi kaut mazākā nojausma par Laimes terapiju vai Sievišķības skolas piedāvātajām zināšanām, gan manu bērnu pirmie dzīves gadi, gan mana, gan mana vīra, gan visas pārējās ģimenes dzīve būtu bijusi nesalīdzināmi mierīgāka, harmoniskāka un – laimīgāka... Mēs būtu daudz pilnvērtīgāk izbaudījuši šo neatkārtojamo laiku un nebūtu izniekojuši milzum daudz laika cīņai ar lietām, kuras, visticamākais, mūsu dzīvē nemaz nebūtu īstenojušās... Un lai gan nu jau manā dzīvē daudz kas ir mainījies, es joprojām neesmu sev līdz galam piedevusi to, ka nemācēju toreiz atrast palīdzību... Nebija tā, ka neko nedarīju. Darīju. Tikai ne no pareizā gala. Un tāpēc man joprojām ir neizsakāmi skumji, ka laiks, kas varēja būt laimīgākais manā mūžā, manās atmiņās palicis tik sāpīgs... Jā, ir jau arī pa dažai smukai bildei ar bēbīšiem, kurās smaidu, bet man nav liela prieka uz tām skatīties un tās pārcilāt, jo es jau zinu un atceros, kā es katrā no tiem mirkļiem jutos patiesībā.

Problēma jau nebija bērnos. Problēma nebija arī vīrā (tagad esmu samācījusies visādas gudras lietas un to saprotu, toreiz, man, protams, tā nelikās :)). Problēma nebija sadzīves grūtībās - man nebija jādomā par iztikšanu, jo vīrs rūpējās par rēķiniem... Un man pat bija mamma, uz kuru vienmēr varēju paļauties un kura tiešām veltīja daudz laika un izdarīja milzumdaudz, lai man palīdzētu... Problēma bija tur, ka es jau nemaz nemācēju būt laimīga. Nekad nebiju mācējusi. Un jaunās lomas – vispirms sieva, tad māte – šo skaidro nemācēšanas izjūtu ik dienas vairoja ģeometriskā progresijā...  Man šķiet, kļūšana par mammu ārkārtīgi spēcīgi „uzrauj augšā” visu, kas pirms tam kaut kā vairāk vai mazāk sekmīgi ir bijis zem kāda tepiķīša paslaucīts, prom no acīm nobāzts... Ne visas sievietes apzinās un ir pa īstam gatavas tam, ka dzīve TIEŠĀM vairs NEBŪS tāda kā iepriekš... Pēkšņi jaunā gaismā ieraugi ne tikai sevi, savas izjūtas un raksturu, savu ķermeni, savas varēšanas/nevarēšanas robežas, bet arī visu un visus sev apkārt...

Vispirms es biju domājusi, ka vīrs mani padarīs laimīgu. Bērni? Nu, ar tiem jau - pats par sevi saprotams – augstākās pakāpes laime garantēta automātiski. Tas, ka „jārok” pavisam no otra gala, man kaut kā prātā pat neienāca. Bet tā kā neviens no šiem manis darbā ieceltajiem aplaimotājiem nez kāpēc nepratās izpildīties tā, kā biju ievēlējusies, tad es cietu. Ilgi, smagi un pamatīgi. Es nepratu tikt galā tā, lai justos labi. Es nepratu atrast līdzsvaru starp visām savām lomām – sieviete, sieva, māte, meita, darbiniece... Visa kā bija par daudz. Es pati biju nemitīgi uzvilkusies, jo šķita, ka neko nevaru izdarīt tā, kā vajadzētu... tā, kā man ir jāvar... Es nepratu apstāties un paskatīties uz visu notiekošo no malas. Es vispār nepratu baudīt notiekošo. Un trakākais, ka mani pat neviens ne ar kādām īpašām prasībām neapkrāva. Es to visu sev nodarīju pati, ik mirkli izvirzot sev neeksistējošus, nereālus standartus: „Nu ko es tādu esmu noziegusies, ka mana dzīve nesakrīt ar Swedbankas reklāmu smaidīgajām kredītu plakātu četrotnēm – māmiņa, tētiņš, bērniņš Nr. 1, bērniņš Nr. 2...?. Ā, nu un vēl suns, protams, kā tad bez tā... Jā, četri esam, un pat mājdzīvnieks atradīsies, tik ar tām kopbildēm tā pašvaki un ar smaidiem tajās – vēl švakāk...

Tagad zinu, ka māksla ir ikdienā, kurā gadiem nekas būtisks nemainās, būt un palikt Sievietei. Necensties būt Supermammai, Supersievai, Superradiniecei, Superdārzniecei, Supermājkopējai, Superpavārei un to visu darīt supervienlaicīgi... Jo TAS NAV IESPĒJAMS. Ja kāda man teiks, ka ir, piedodiet – neticēšu. Un ironiskākais ir tas, ka TAS PAT NAV VAJADZĪGS!!!! No visiem iespējamajiem „SUPER” patiesībā vajadzīgs ir tikai viens – esi super pati pret sevi! Apzinies, izjūti un novērtē, to, ko Tu dari ik mirkli, novērtē to, ko Tavs ķermenis ir dabūjis gatavu, radot un laižot pasaulē bērniņu... To, ko tas ik sekundi izdara, lai Tu varētu savu mazuli pabarot, apmīļot, sasildīt... Tas nav pats par sevi saprotams un tas nenotiek pats no sevis. Tā esi Tu, kas to visu dara – sildi, baro, mīļo, rūpējies... Tās ir Tavas rokas, Tava sirds...Un, ja gribi patiešām izbaudīt šo laiku ar mazo un atcerēties to kā burvīgu laiku savā dzīvē, tad – nepazaudē līdzsvaru, ja esi starp tām laimīgajām, kam to jau savā dzīvē izdevies atrast. Un – MEKLĒ, ja jūti, ka tas kā ūdens iztek caur pirkstiem...

Jā, tikai līdzsvarā var atrast mieru un harmoniju. Un kur miers un harmonja, tur jau arī prieks un laime vairs tālu nav jāmeklē...

Tāpēc, ja esi topošā māmiņa, jaunā māmiņa, vai trešā vai ceturtā bērna māmiņa – bet jūti, ka Tev pietrūkst atbalsta, pietrūkst spēka, pietrūkst sapratnes, pietrūkst līdzsvara, ar prieku gaidīsim Tevi Pavasara studijas „Māmiņu skolā”!


sadaļa: MĀMIŅU SKOLA
autors: SANTA LĪVZINIECE

 Pavasara studijā jau no pašiem tās pirmsākumiem veidojusies kā studija sievietēm. Viss, kas pie mums notiek, tā vai citādi grozījies ap un par sievietēm – mēs runājam par attiecībām, par sieviškību, par skaistumu, par veselību, par mīlestību. Mēs dejojam, veicam dažādus rituālus sieviškības atvēršanai un vairošanai, individuālās konsultācijās pie astrologa un numerologa šķetinam savu attiecību samezglojumus. Jā, mēs semināros un nodarbībās aptveram ļoti plašu mums, sievietēm, aktuālu tēmu loku – es kā sieviete, es kā sieva, es kā mīļotā, es kā darbiniece, es kā mūza un iedvesmotāja utt. utt., un tomēr šī “bilde” nekad nav bijusi tā līdz galam pilnīga, jo vienmēr ir iztrūcis viens no svarīgākajiem (ja ne pats svarīgākais...) sievietes dzīves puzles gabaliņiem – es kā mamma...

Nevarētu teikt, ka mēs pašas to nebijām pamanījušas :) vai ka būtu apzināti kaut kādā veidā no šīs tēmas vairījušās. Nē, noteikti nē. Jau pagājušajā gadā bijām burtiski “aizdegušās” ar ideju par to, ka Pavasara studijā ir jābūt savai tādai kā ģimenes skolai un mēs ļoti skaidri un precīzi zinājām, kādu to vēlamies redzēt. Bijām iecerējušas bēbīšu skoliņu, kuru apmeklētu māmiņas kopā ar pavisam maziem bērniņiem, tad mēģinājām izveidot ko līdzīgu labi zināmajai “Bērna emocionālās audzināšanas” programmai un pat nodarbības pusaudžiem par to, kā iemācīties menedžēt naudu. Bija doma veidot seminārus pāriem, čakru līdzsvarošanas kursu jaunajām māmiņām, uzaicināt slinga konultanti, un vēl un vēl un vēl... Kaut kādu iemeslu dēļ tā īsti tas viss nerealizējās. Varbūt nebija īstais laiks, varbūt nebija īstais - kā smalki mēdz teikt – “formāts”... Bet – varbūt nebijām vēl sastapušas īsto šīs skoliņas Saimnieci...

Nu jau pāris dienas, domājot par visu iepriekš minēto, es dzīvoju tieši šajās sajūtās. Sajūtās, ka beidzot patiešām ir pienācis īstais Māmiņu skolas veidošanas laiks un ka beidzot pie mums ir atnākusi arī tās Īstā Saimniece. Es gribu Tev pastāstīt par Ilzi. Kā mēs iepazināmies? Viņa mūs uzmeklēja, jo, pati būdama ārste un divu bērnu māmiņa, vēlējās pie mums, Pavasara studijas telpās, piedāvāt semināru māmiņām, kurām ir bērni ar UDHS – uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu. Mēs gan bijām tikušās arī pirms tam, jo biju manījusi viņu Pavasara studiju semināru dalībnieces statusā, taču personīgi runājusi ar viņu nebiju. Protams, labprāt piekritām šai idejai un atvēlējām savas telpas šai nodarbībai, kuras dalībnieces Ilze bija sameklējusi un uzaicinājusi pati. Un tā es, lai arī it kā formāli mani kā mammu šī tēma tiešā veidā neskar, kā Pavasara studijas “pilnvarotā pārstāve” :) izlēmu būt klāt. Un – esmu laimīga, ka izlēmu. Kā pēc semināra teicu arī Ilzei – esmu tiešām klausījusies daaaaudz lektoru un bijusi klāt daaaaudzos semināros un nodarbībās, bet Ilze mani tiešām pārsteidza un aizkustināja. Pēc semināra, pāršķirstot savas piezīmes, atradu ierakstu – “Ārprātīgi foršs seminārs!!!” Jā, tieši tādas bija manas tā brīža emocijas. Mani pārsteidza tas, kā, stāstot par konkrētu, it kā “sausu” medicīnisku diagnozi, Ilze šīm (nebaidīšos šī vārda) nomocītajām sievietēm prata iedvest spēku, ticību un atgriezt pašapziņu. Jā, varbūt tikai uz brīdi, bet es uzdrošināšos apgalvot, ka viņas noteikti pēc šī semināra jau bija citas. Un ka nākamreiz, kad jau simto vai tūkstošo reizi no skolotājiem, radiniekiem, garāmgājējiem vai uz parka soliņa dirnošiem pensionāriem dzirdēs – “Jums ir izlaists bērns, kādas šausmas, jums ir jāmeklē cita skola, jūsu bērns nav valdāms!” – viņas noteikti atradīs sevī spēku atsaukt atmiņā Ilzes iedrošinošo smaidu un vārdus “Jā, bet viņš ir manējais! Vismīļākais, vislabākais un – manējais!” un neļausies ierastajam dusmu, pašpārmetumu un izmisuma vilnim! Ilzes lielākā bagātība ir viņas pārsteidzošā saikne ar realitāti. Viņa ir ārste un viņas profesionālā darbība šobrīd ir tieši saistīta ar UDHS tēmu – tā ir ārstu izglītošana, vecāku izglītošana, kopēju vadlīniju un diagnostikas kritēriju ieviešana Latvijā utt. Bet tā ir tikai medaļas viena puse. Otru – to īstāko, tā dzīvāko un patiesāko, kaldinājusi Ilzes pašas dzīves pieredze – viņai pašai ir bērniņš, kuram smagajās dzemdībās pārciestais skābekļa bads rezultējies veselības, uzvedības un uzmanības traucējumos un tikai, pateicoties Ilzes pārcilvēciskajai uzņēmībai, pacietībai un izturībai daudzu gadu garumā, viņš ne tikai staigā un runā, bet arī mācās tā saucamajā “parastajā” skolā. Par to, kādu cenu par katru sava bērna izrunāto vārdu un patstāvīgi sperto soli maksā šīs sievietes, mēs, veselo bērnu mammas, pārsvarā aizdomājamies tikai, vērojot kārtējās “Eņģeļi par Latviju” akcijas noslēguma koncertu televizorā. Un tad mums paliek kauns. Kauns par savu “milzu nogurumu”, kas radies no atvašu vadāšanas pa neskaitāmajiem pulciņiem, jo, redz, man taču viņš jānogādā uz futbolu, peldēšanu un šahu, un sestdienās vēl ir jāšana un svētdienās – franču valoda pie privātskolotājas... Kauns par cepienu, kas ar apbrīnojamu regularitāti rodas gandrīz pēc ik viena “e-klases” apmeklējuma, kad konstatēts kārtējais sešinieks vai septītnieks tik ļoti kārotā devītnieka vietā... Kauns par to, ka mani tik ļoooti tracina viņu daudzīšanās, skaļā smiešanās un nemitīgie “mammu, a kāpēc...” darba dienu vakaros, kad tā gribas klusumu un mieru... Jā, par to visu es domāju, klausoties Ilzē un viņas semināra dalībniecēs... Man tiešām bija kauns par atsevišķām savas uzvedības, rīcības un attieksmes epizodēm. Jā, par to pašu banālo nespēju novērēt. Un es tiešām no visas sirds sapildījos ar tādu pateicību par to, kas man dots, ka teju vai apraudājos :) un es no sirds lūdzu piedošanu Dievam par savu nespēju ikdienas skrējienā vienmēr, ik uz soļa par to atcerēties. Un, kā jau tas parasti notiek, dzīve arī tūlīt pat uz līdzenas vietas manas dedzības patiesumu un ilgtspēju tūlīt notestēja. Tā nu es, bezgalīgu pateicības un mīlas jūtu pārņemta pēc semināra traucos uz mājām, lai pēc iespējas ātrāk apskautu un sabužinātu “savus mīļos pūpēdīšus”, taču burtiski pēc dažām apskāvienos un savstarpējā sabužināšanā pavadītiem mirkļiem pārsteigta konstatēju, ka jaunākais no pūpēdīšiem burtiski “deg” un ne no šā ne no tā sāk kliegt un locīties nepanesamās vēdera sāpēs. Izrādās, temperatūra pēkšni uzlēkusi līdz 39,5 un vēders viņam sāp tik ļoti, ka tuvojas ģībonis. Vēl pirms minūtes nekas par šādu notikumu pavērsienu neliecināja, tātad – nav jābūt apveltītai ar Enšteina IQ, lai saprastu, ka situācija nav gluži ikdienišķa. Mūsu idille aprāvās un es, steidzīgi ievīstījusi savu ducīgo septiņgadnieku segā, stiepu viņu uz mašīnu. Lidojām uz Bērnu slimnīcu un tur pavadītās nakts stundas man ļooti daiļrunīgi un tēlaini pasniedza pateicības un novērtētspējas paraugstundu. Sakritība? Varbūt :) Es gan sakritībām un nejaušībām neticu...

Tā manā dzīvē saslēdzās Ilze, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms un pateicības mācībstunda. Bet vēl jau es esmu pastāstījusi tikai par vienu dziļu sajūtu un pieredzi, kuru piedzīvoju, pateicoties tam, ka man gadījās (nejauši?) būt iepriekš minētajā seminārā. Atļaušos domāt, ka mammas, kuras bija, kā saka, “tiešā” Ilzes semināra auditorija, paņēma no tā vēl vairāk nekā es, vai varbūt pavisam ko citu. Noteikti viņām noderēs Ilzes praktiskie ieteikumi, un daudzus no tiem arī es noteikti izmantošu ikdienas “darbā” ar saviem dauzoņām. Bet, iespējams, būtiskākais bija tas, ka visu semināra laiku mani nepameta viena doma – lūk, mūsu sen gaidītā un meklētā Pavasara studijas māmiņu skolas saimniece!! Es skaidri redzēju, ka viņas potenciāls ir  daudz lielāks, nekā šajā konkrētajā brīdī to ļauj izpaust attiecīgās tēmas (uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms) uzliktie rāmji. Viņai ir TIK DAUDZ ko sniegt ikvienai no mums, kas savā dzīvē veiksmīgi, vai reizēm – mazāk veiksmīgi, cenšas vienlaicīgi būt izcilas visās lomās – sieviete, sieva, mīļotā, darba ņēmēja/darba devēja, māsa, meita un – māte...

Uzdrošinos domāt, ka zinu par ko runāju :) jo visai sāpīgi savulaik esmu izgājusi cauri visām šīs “neiespējamās misijas” stadijām – no 100procentīgas pārliecības, ka bērnu ienākšana dzīvē pa lielam jau neko nemaina un es joprojām esmu tā pati visuvarošā, visupaspējošā, visu-laikā-izdarošā SuperSieviete, līdz sajūtai, ka esmu Absolūta Nulle visās jomās. Jā, tolaik man kaut kā neizdevās laikus atrast palīdzību un padomu un tagad reizēm ar skumju nopūtu lūkojos atpakaļ un tik ļoti vēlos, kaut man būtu izdevies labāk, savādāk, gudrāk, mierīgāk... Lai es varētu par to manu dzīves posmu, kamēr bērni bija mazi, teikt, ka tas bijis laimīgākais laiks manā dzīvē, kuru, neskatoties uz negulētājām naktīm un vienmuļo (it kā) dienu ritējumu, tomēr esmu baudījusi un izdzīvojusi pa īstam. Diemžēl – pagātnē neiekāpsi :) un tāpēc no visas sirds cenšos šīs sajūtas piedzīvot tagad, kamēr bērni vēl ir pietiekami mazi, lai labprātīgi ņemtu pretī manus jūtu un kopābūtgribēšanas uzplūdus, un no otras puses – pietiekami lieli, lai jau būtu vairāk vai mazāk patstāvīgas būtnes un ļautu man būt arī pašai par sevi. Jā, man izdodas un šis tiešām ir burvīgs laiks, bet... kā teicis dižais krievu klasiķis Ostrovskis “Жизнь необходимо прожить так, чтобы не было мучительно больно за бесцельно прожитые годы.” Un tāpēc - varbūt ir vērts mēģināt no šī vāveres riteņa izkāpt jau tagad…? Pat, ja šķiet, ka nav spēka, nav laika, nav vairs pat īsti gribēšanas un ticības…?

Man šķiet – ir vērts. Jo likmes ir pārāk augstas.

Par ko mēs runāsim seminārā “Būt mammai!”?

-          Kā būt pārliecinātai mammai

-          Kā pieņemt un saprast savu bērnu

-          Kā veidot harmoniskas attiecības ar bērniem

-          Kā tikt galā ar grūtībām, ko prasa rūpes par bērniem

-          Kā saglabāt sevi, esot mammai

-          Kā rast līdzsvaru starp vairākām dzīves lomām

Īsi un it kā “sausi” formulējumi… Bet, ikviena no mums, kam pazīstamas manas augstāk ieskicētās sajūtas, saprot, ka katrs no šiem teikumiem ietver tāāādu sajūtu, pārdzīvojumu, sāpju, aizvainojumu un visvisādu citu vārdā nenosaucamu emociju spektru, kuras, laicīgi nepavērstas pozitīvā virzienā, iznīcina mūs pašas gan kā sievietes, gan kā personības… Tās atsvešina no  draugiem un tuviniekiem, uz  daudziem gadiem iepauzē profesionālo izaugsmi un … sagrauj mūsu laulības…

Ilze nemēģinās Tevī radīt ilūziju, ka Tu vari vienā mirklī pilnībā izmainīt savu dzīvi, nuu – vajag tikai drusku saņemties un papūlēties. Nē. Viņa iedrošinās Tevi mēģināt izmainīt kaut vai tikai 1% ierasto rīcību, vārdu un domformu dienā, un padomā – ja Tev tas izdosies, mēnesī Tu būsi izmainījusi 30% (!!!) rīcību, vārdu un domformu. Viņa palīdzēs Tev iemācīties noķert to mirkli, kad “izkrīti no eņģēm” un – laikus apstāties un vismaz piefiksēt to, kas un kāpēc šai brīdī ar Tevi notiek. Viņa Tev pastāstīs par no Jura Rubeņa aizgūto principu – “Izglāb savu dienu!” un vēl daudzas, daudzas citas mazas un lielas lietiņas, kuras paveic brīnumus.


sadaļa: MĀMIŅU SKOLA
autors: ILZE ZARIŅA


Labdien!

Mani sauc Ilze Zariņa. Esmu mamma 2 puikām. Manī ļoti liela manis daļa ir Mamma – savulaik kā mamma aktīvi darbojos nevalstiskā organizācijā "Māmiņu ātrās reaģēšanas vienība", palīdzot grūtībās nonākušajām ģimenēm/mammām. Kā mamma bez tālejošiem mērķiem esmu beigusi Montessori pedagoģijas apmācību un vēl un vēl.... Būt par mammu ir ļoti skaisti, tā ir liela atbildība, bet tikpat svarīgi ir nepazaudēt sevi kā personību, nepazaudēt sevi kā sievieti partnerattiecībās, realizēt sevi citās dzīves jomās utt.... Ak...!!! kā neapjukt un nesapīties visās dzīves lomās, kā nepazaudēties, kā visu pagūt..... Kā būt viedai un dzīves gudrai mammai visas dzīves garumā? Es noteikti pati savu reizi esmu pazaudējusies un atkal atguvusi šo līdzsvara punktu.....Jā, daudz ko arī zaudējot, pārvarot daudzas grūtības....  Atgūt savu līdzsvara punktu un stiprināt sevi kā mammu – tāds ir mans moto Pavasara studijas semināriem!

 

Komentāri (4)  |  2015-10-21 13:28  |  Skatīts: 1675x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
jannat - 2015-10-21 14:04
ljoti gribeetos sho vebinaara formataa

lauraw - 2015-10-22 09:04
jā, vebināri būtu brīnišķīgi, jo visas jau neatrodamies Rīgā un ar maziem bērniem izbraukāt ir sarežģīti..

inese - 2015-10-22 15:11
Laba ideja. Parunāsim ar Ilzi :)

jannat - 2015-10-22 18:37
Es esmu Uk un noteikti veel ir interesentes maaminjas, kas gribeetu piedaliities :)


Atpakaļ