Es kaut kā tik ļoti jūtu, ka mainījies ir viss, un sākusies jauna “ēra”, ka man tas laikam, ka ir pat Tev jāizstāsta.

Es jau vienmēr saku, ka Saulgrieži ir kā noslēgums un sākums. Kā robežšķirtne. Kā jauns palēciens vai pārlēciens. Un šogad to izjūtu jo īpaši.

Es kaut kā nesvinēju lielus svētkus, bet es piedzīvoju dziļu transformāciju un šodien esmu pamodusies CITA.

Nu pilnīgi visu man šodien gribās savādāk kā tas ir bijis līdz šim.

Gribu mainīt, pārveidot, sākt pa jaunam. Jūtu tik milzīgu spēku un vēlmi darīt citādāk.

Nu man šķiet, ka tas ir tas mirklis, kas pienāk katrai sievietei, kad “jāpārbīda mēbeles”.

Man kā “Maksam un Moricam” ir pilna galva ar darbiem un nedarbiem, kas jāpastrādā.

Āaa. Ir sācies Vēžu laiks. Tā ir mana zīme. Varbūt tāpēc jūtu tādu īpašu spēku un vēlēšanos visu sakārtot un pārkārtot.

Šodien mēs ar Santu sākām ar mājas lapu. Kaut ko sistematizējam, kaut ko atjaunojam, pilnīgi noteikti mainīsim krāsu, augšas bildi un izskatu. Arī sadarbību ziņā – kaut kas ir beidzies, kaut kas sācies. Pavasara studija ir priecīga piedzīvot pārmaiņas un pāraugšanu. Kā saka – pastāvēs, kas pārvērtīsies:)

Interesanti, ka ilgu laiku uzskatīju, ka Pavasara studijas simbols ir sniegpulkstenīši, jo tie ir pirmie modinātāji no miega. Un tie sešus gadus un godam kalpojuši, bet pēkšņi jūtu, ka ir jāizaug uz ko citu. Nu varētu jau uz citām puķēm un pavasara smaržu, bet gribās uz kaut ko vēl lielāku. Un ir sajūta, ka tā varētu būt jūra.

Jūra viennozīmīgi ir sievišķības simbols. Ūdens vispār ir sievišķā stihija. Zilā krāsa atkarībā no toņa varētu atbilst piektajai vai sestajai čakrai – kas arī ir dikti labi. Vēl jūra un pludmale simbolizē atpūtu un pārdomas, meditatīvu noskaņu un lielu telpu sev. Vēl – zemapziņu.

Kad es eju pie jūras, es vienmēr jūtu, ka tā ir vieta, kur manai dvēselei izskrieties.

Visas manas grāmatas ir uzrakstītas pie jūras ar basām pēdām smiltīs. Jā – ko saki? Tā varētu būt jūra.

Jā un krāsa zila.

Un ir man kaut kā doma, ka arī studijas telpas jāpārkārto un lektora vieta jāuztaisa citur.

Nu vārdu sakot - “mēbeļu pārbīdīšanas” laiks ir sācies.

Un pati no tā es jūtu tik milzīgu kaifu un prieku. Nu pilnīgi tā it kā ilgu laiku es nebūtu kaut ko atļāvusies, bet tagad varu.

Pati pie sevis smejos, smaidu, jūtu tik dziļu līksmību.

Domāju, cik dažreiz mums maz vajag. Pārbīdam mājās gultu un skapi un esam laimīgas. Nu Manā gadījumā mājās skapji ir iebūvētie un to izdarīt ir grūti, tad nu ķeros klāt studijai. Un ai kā patīk :))

Vai Tev kādreiz ir bijis, kad kardināli maini savu izskatu? Nokrāso vai nogriez matus vai izmani stilu?

Atceros, ka es precīzi šitā jutos, kad no blondīnes kļuvu par tumšmati. Man apmēram 20 gadus bija gaiši vai nu pilnīgi blondi vai škipsnaini mati. Un tad vienā dienā es no “Laimdotas” pārvērtos par “Spīdolu”. Un goda vārds man sākās jauna dzīve.

Laikam, ka toreiz arī tieši sākās laimes terapija.

Un šodien tā sajūta man ir līdzīga. Ka gribu novilkt veco mētelīti (kurš jau pats ir novilcies) un uzvilkt jaunu.

Iekšēji man šī transformācija ir milzīga. Cik tas būs redzams uz āru – to redzēsim:))

Mīļoju Tevi un dodu daudz spēka!!

Lai sākas 9. vilnis, kas nu ies līdz veļu laikam.

Ar mīlestību un prieku, Inese