Aisberga neredzamā daļa


Komentārs:

inese - 2015-05-30 05:49
Paldies, Santiņ, par brīnišķīgu rakstu un Tavu pieredzi:)

Otrdien mēs izmantosim Siņeļņikova izstrādāto zemapziņas pārprogrammēšanas metodi, kura palīdz zemapziņai izvēlēties mums labvēlīgums paņēmienus mērķa sasniegšanai. Bieži vien gadās, ka ar kaut ko dzīvē netiekam galā un kāpjam un kāpjam uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem. Un izrādās, ka zemapziņa visu laiku ģenerē šīs situācijas tikai tādēļ, lai piepildītu kādu mūsu pozitīvo vēlmi. Piemēram, sieviete, kura ļoti ciena personības brīdvību, nevar apprecēties, jo viņas zemapziņa viņu no iepazīšanās nepārtraukti "pasargā". Un varbūt šī sieviete sen jau cieš no vientulības un bezcerības šai dzīves jomā, bet neprot izmainīt šo zemapziņas programmu, lai dzīvotu brīnišķīgās attiecībās un tai pat laikā neapdraudētu personīgo brīvību. Vai kādam citam varbūt, ka bail no naudas tēriņiem, vai no lielas naudas. Un zemapziņa visu sakārto tā, lai naudas nav vai aŗi ir nepietiekoši. Nu katrā ziņā - šī ir brīnišķīga metode ar kuras palīdzību varam noņemt sev uzliktos blokus un soli pa solim pārprogrammēt savu zemapziņu tā, lai mums patiktu tā dzīve, ko paši radām.

Tiekamies 2.jūnijā plkst.18.00, lai to kopā katrs savā dzīvē paveiktu. Piedevām tā metode ir tik unikāla, ka pietiek to iemācīties un izprovēt kādā vienā jomā, ka pēc tam to var pielietot jebkurā seituācijā.



sadaļa: CITU AUTORU RAKSTI
autors: SANTA LĪVZINIECE

 Protams, es vairs neatceros, kad un kādos apstākļos pirmo reizi uzzināju par zemapziņas eksistenci. Varbūt tas bija universitātē kādā filozofijas vai psiholoģijas lekcijā; varbūt, jau no bērnības būdama grāmatu tārps, pati kur izlasīju. Un tam jau arī nav nozīmes. Nozīme ir tam, ka turpmākos divdesmit gadus tā īsti nopietni par šo lietu neaizdomājos. Nē, meloju. Domāju gan, un lasīju ar, tikai – nesapratu...

Pirmkārt, jau pati iespēja vien, ka 90 procentus no visa, kas norisinās manā dzīvē, varētu regulēt KAUT KAS, ko nevaru ietekmēt, šķita biedējoša un absolūti nepieņemama. Kad pirmo reizi kādā publikācijā ieraudzīju slaveno aisberga (simboliski – cilvēka apziņas) attēlu, kurā tikai viena desmitā daļa atvēlēta prātam un deviņas desmitdaļas – zemapziņai, tiešām biju šokā. Kā tad tā? Visam taču ir jābūt loģiskam, konkrētam, ar prātu formulējamam skaidrojumam! Jo tikai tad, ja aizrokamies līdz problēmas saknei, varam izstrādāt rīcības programmu un rīkoties!

Otrkārt, mani dzina izmisumā vispārpieņemtais, mūsdienu modernajā pasaulē pastāvošais (un laikam jau taču pat zinātniski pierādītais) uzskats, ka to, kas zempziņā notiek, cilvēks pats saviem spēkiem ietekmēt un izmainīt nu tā pa lielam nevar. Mēs varam imitēt visādas aktīvas darbības (psihoterapeitu vai hipnozes seansu, tablešu un mikstūru vai lobotomijas un citu vairāk vai mazāk ekstrēmu un radošu pasākumu veidā), bet faktiski labākais potenciāli sagaidāmais rezultāts šķiet ir TIKAI iemācīšanās daudz maz sadzīvot ar to grauzēju sevī, kas nemitīgi, ik uz soļa atgādina, ka neesmu gana labs, gana gudrs, gana smuks; ka man neizdosies, ka neprotu, ka neesmu pelnījis. Sadzīvot (ne sadraudzēties!) un iemācīties operatīvi viņu apklusināt ik reizi, kad viņš atkal paceļ balsi.

Jā, man tiešām nebija ne jausmas par šīs neredzamās, nesataustāmās un nekontrolējamās „būtnes” milzīgo lomu manā dzīvē un visā kas ar mani notiek, vai – tieši otrādi - nenotiek. Un par to man ļoti žēl. Ja kaut drusciņa šīs sapratnes būtu apciemojusi man pirms piecpadsmit, desmit, ok – nu vismaz pirms pieciem gadiem, CIK DAUDZ lieku un bezjēdzīgu domu, kustību, stresa, asaru un sāpju es būtu sev aiztaupījusi, cenšoties ar prāta un loģikas palīdzību izdibināt - nu, kas tad galu galā ar mani nav kārtībā??? Nepalīdzēja ne psihoterapeitu apmeklējumi, ne antidepresantu izgaršošana, ne kontrastdušas, ne veģetārisms :) Mākslīgi piemeklētās, „aiz matiem pievilktās” atbildes mani neapmierināja. Un, pat, ja kāda sākotnēji šķita daudz maz ticama un pamatota, ilgtermiņā jau nekas ievērojami nemainījās – tas, kas sāpēja 15 gados, tāpat (un vēl sāpīgāk) sāpēja arī 20, 30 un trīsdesmit piecos. Kad secināju, ka visu savu apzinīgo mūžu to tik vien daru, kā ar prātu cenšos mainīties un uzlaboties, tā un šitā un vēl arī šitā iemēģinot neskaitāmos semināros, treniņos un seansos apgūtās iemaņas un atziņas, vienā brīdī paguru. Tiešām paguru tā, ka vairs negribējās neko, jo mani pilnībā aprija sajūta, ka tam visam nav jēgas...

Lūk, un tad notika ļoti interesants atgadījums (man tā mēdz gadīties diezgan bieži :)). Tā iesākums gan meklējams jau pirms pāris gadiem, kad Inese ar Tomu bija Krimā slavenā Dr. Siņeļņikova organizētā nometnē. Ciemakukulim viņa man atveda dāvanu – Siņeļņikova grāmatiņu „Apskaidrošanās lūgsna” ar paša dižā guru roku personīgi MAN veltītu ierakstu! (:)) Ar milzu pateicību to pieņēmu, jau tai pašā vakarā izlasīju un secināju, ka nuuu šitādiem augstiem domu lidojumiem jau nu es laikam savā mūžā gatava nebūšu un noliku grāmatu plauktā (un pat nemaz nepamanīju, ka pie aizmugurējā vāka pielīmēts arī disks ar autora ierunātu meditāciju zemapziņas attīrīšanai).

Par ko tad bija stāsts? Par zemapziņu. Par to, kā tajā uzkrātās negatīvās un enerģētiski „sarūgušās” programmas mums pašiem to pat neapzinoties, regulē un posta mūsu pašu un mūsu tuvinieku dzīves; par to, kā tās neļauj pieņemt lēmumus; neļauj just, mīlēt un dzīvot pa īstam, ar pilnu krūti, tā vietā liekot mums dzīvot nemitīgās bailēs, uztraukumos un kreņķos, tā arī pa īstam nerealizējot ne savus mērķus, ne patieso potenciālu. Un Siņeļņikovs arī piedāvāja metodi, kā šīs programmas iztīrīt, dzēst un aizstāt ar jaunām, radošām, spēcīgām programmām. Šī metode gan nav viņa paša izdomāta, tā ir sena Havaju salās pirms neskaitāmiem gadu simtiem radīta garīga prakse, kas pazīstama ar nosaukumu ho’oponopono. Tās ideja ir bezgala vienkārša, bet vienlaikus – modernam cilvēkam teju neaptverama - es uzņemos 100% atbildību par visu, ko es pats un mani senči savās dzīvēs esam radījuši ar savām domām un darbiem, lūdzu par to Dievam piedošanu un ar mīlestību un pateicību nododu Dieva ziņā visu negatīvo atmiņu (t.i. programmu) dzēšanu no dzimtas zemapziņas. Un pārsteidzošākais – netiek pat prasīts, lai tu, cilvēks, zinātu un saprastu problēmas cēloni!!! Tai mirklī man tas šķita pilnīgs sviests - nu kā gan var kaut ko atrisināt, ja tu pat īsti nezini, ne ko risini, ne risināmā iemeslus? Un kādā sakarā MAN būtu jāuzņemas atbildība par visām tām draņķībām, ko visādi sliktie MAN, nabadzītei, nodarījuši, un vispār - kāda MAN darīšana gar manu sencīšu grēkiem un sastrādātajām riebeklībām???

Tā grāmata iegūla plauktā, bet, kā saka – sēkla jau bija iesēta. Pēc dažiem mēnešiem par šo pašu tēmu smadzenēm sprakšķot noklausījos mūsu pašu lektora Aleksandra Mantesa semināru. Atceros, ka es visu nodarbību oponēju un tik citīgi centos ieķimerēt metodes būtību prāta musturos, ka nākamajā dienā pat iedzīvojos migrēnā. Protams, mans prāts „uzkārās”. Jo te nu zinātniekiem jāpiekrīt – zemapziņu ar prātu nesapratīsi :) :)

Un tad vēl pēc gada manā dzīvē ienāca ļoti smaga situācija. Tā nebija jauna. Tā bija vecumveca problēma, kas manā ģimenē pastāvējusi n-tajās paaudzēs, un nu tā beidzot bija pa nopietnam ķērusies klāt arī man pašai personīgi. Es neredzēju risinājumu. Nekas no prāta saģenerētajām paņēmieniem un garīgajos pulciņos apgūtajiem „praktiskajiem vingrinājumiem” nelīdzēja. Un tā, skumju un bezcerības mākta, kādu novakari es nejauši atsitu galvu pret savu grāmatu plauktu un man burtiski rokās iekrita Siņeļņikova mazā brošūriņa... Sākumā tas šķita smieklīgi, bet es ātri vien noorientējos situācijā un izvilku no apziņas failiem ierakstu, kas apgalvoja, ka nekas šai dzīvē nenotiek nejauši, tāpēc tūlīt pat apsēdos un sāku lasīt. Un šoreiz „Apskaidrošanās lūgsnā” vairs neatradu neko sviestainu. Es sapratu un izjutu katru vārdu. Un šķiet šis bija brīdis, kad es līdz galam un pa īstam noticēju zemapziņas spēkam.

Es sāku strādāt ar konkrēto problēmu, lūdzot, lai Dieviškais dzēš no manas un manas dzimtas zemapziņas visas domas, sāpes un aizvainojumus, kas jebkad bijušas ar šo lietu saistītas. Es to tiešām darīju no sirds, nemeklējot ne vainīgos, ne cēloņus, ne iemeslus. Un jau pēc dažām dienām notika brīnums. Joprojām, ik reizi to atceroties, mani pārņem bijība un bezgalīga pazemība...

Tāpēc, lai arī zinātnieki mums stāsta, ka ar prātu, ar apziņu mēs varam kontrolēt un ietekmēt tikai aptuveni 10% notiekošā un ka faktiski mūsu dzīvi diriģē visvarenā un neaizskarāmā ZEMAPZIŅA, neticēsim! Nepārvērtīsimies par upurīšiem, bet iesim un darīsim!

Brīnumi notiek :)! Varbūt kādam palīdzēs tā Siņeļņikova izstrādātā metode, par kuru Inese stāstīs savā 2. jūnija seminārā (ja nemaldos – tā nav ho’oponopono, bet gan cita, paša Siņeļņikova radīta metode. Par to varbūt, Inesīt, vari iekomentēt pie šī mana raksta, lai es neradu liekus pārpratumus :)). Cits, iespējams, atradīs atbildes meditācijā, vēl kāds – afirmāciju skaitīšanā vai starp Pokaiņu meža akmeņiem. Tas, ko es gribēju ar šo rakstu pateikt ir - nebaidīsimies skrubināt aisberga neredzamo daļu, lai cik bezcerīgi tas reizēm šķistu! Neļausim tiem mošķiem, kas omulīgi ballējas mūsu zemapziņā, pilnībā pārņemt kontroli pār mūsu dzīvi! Neviens taču neapgalvo, ka ūdens, pa pilienam vien, nespētu sagrauzt akmeni, un mēs taču ar tādu pārliecību stāstām bērniem pasaku par krējuma podā iekritušo vardi, kas ar savām mazajām kājiņām to sakūla sviestā. Un tieši tāpat ir arī ar zemapziņas tīrīšanu. Tikai tad, kad beidzot apzināmies tās patieso varenību un esam gatavi vismaz mēģināt ielūkoties tās dzīlēs, varam cerēt, ka mūsu dzīvē kaut kas beidzot mainīsies. Mana pārliecība ir tāda - kamēr tam gatavi neesam un neprotam iztīrīt šos sasmakušos pagrabus, viss pārējais ir tikai, kā krievi saka, „imitacija kipučej ģejaķeļnosķi” jeb (latviski) - intensīva laika, naudas un darba izšķiešana ar mērķi radīt sevī un citos mānīgu pārliecību par to, ka problēma tiek nopietni risināta. Pati gan esmu tikai pašā šī ceļa sākumā, bet jau tagad esmu piedzīvojusi rezultātus, kas tiešām pārspēj saprāta robežas un nekā citādi kā par brīnumu to nosaukt nevar :)


Seminārs "Zemapziņas sakārtošana (pēc V. Siņeļņikova metodes)" notiks Pavasara studijas telpās Rīgā, Kuģu ielā 11-302, Rīgā, Kuģu ielā 11-302 2. jūnijā no plkst. 18:00-20:30.

Lektore: Inese Prisjolkova

Dalības maksa: 30,00 EUR (t.sk. PVN)

Pieteikšanās: 29100714 vai pavasarastudija@gmail.com (Santa)

 

 

 

 

 

 

Komentāri (1)  |  2015-05-30 00:03  |  Skatīts: 1343x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
inese - 2015-05-30 05:49
Paldies, Santiņ, par brīnišķīgu rakstu un Tavu pieredzi:)

Otrdien mēs izmantosim Siņeļņikova izstrādāto zemapziņas pārprogrammēšanas metodi, kura palīdz zemapziņai izvēlēties mums labvēlīgums paņēmienus mērķa sasniegšanai. Bieži vien gadās, ka ar kaut ko dzīvē netiekam galā un kāpjam un kāpjam uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem. Un izrādās, ka zemapziņa visu laiku ģenerē šīs situācijas tikai tādēļ, lai piepildītu kādu mūsu pozitīvo vēlmi. Piemēram, sieviete, kura ļoti ciena personības brīdvību, nevar apprecēties, jo viņas zemapziņa viņu no iepazīšanās nepārtraukti "pasargā". Un varbūt šī sieviete sen jau cieš no vientulības un bezcerības šai dzīves jomā, bet neprot izmainīt šo zemapziņas programmu, lai dzīvotu brīnišķīgās attiecībās un tai pat laikā neapdraudētu personīgo brīvību. Vai kādam citam varbūt, ka bail no naudas tēriņiem, vai no lielas naudas. Un zemapziņa visu sakārto tā, lai naudas nav vai aŗi ir nepietiekoši. Nu katrā ziņā - šī ir brīnišķīga metode ar kuras palīdzību varam noņemt sev uzliktos blokus un soli pa solim pārprogrammēt savu zemapziņu tā, lai mums patiktu tā dzīve, ko paši radām.

Tiekamies 2.jūnijā plkst.18.00, lai to kopā katrs savā dzīvē paveiktu. Piedevām tā metode ir tik unikāla, ka pietiek to iemācīties un izprovēt kādā vienā jomā, ka pēc tam to var pielietot jebkurā seituācijā.


Atpakaļ