Sievišķības dienasgrāmata


sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Šodien atsāku rakstīt savu sievišķības dienasgrāmatu, kas vairākus mēnešus ir stāvējusi nekustināta. Vai atceries, kādu gadu atpakaļ to sāku rakstīt un piedāvāju arī Tev iedvesmai dažu fragmentus. Atceries?

http

://pavasarastudija.lv/10759-sieviskibas-dienasgramata/

http://pavasarastudija.lv/10764-sodienas-fragmens-no-sieviskibas-dienasgramatas/

http://pavasarastudija.lv/10783-sieviskibas-dienasgramata-par-sapniem-lausanos-un-ticibas-speku/

Un šodien atkal tik ļoti sagribējās to rakstīt. Tik ļoti sagribējās to drošības, miera un komforta sajūtu, ko dod tāda sapņošana un sajūtu aprakstīšana.

Rītvakar ir otrās čakras seminārs, parīt vebinārs par sievišķību un vīrišķību jeb “Viņš un Viņa” un tieši tādēļ gribas vēlreiz tā pa īstam sazemēties un visu sajust mierīgi un stabili (lai vīrišķība netraucē).

Šodienas ieraksts:

“Ir pirmdiena un tas kaut kā grib mani ievest vīrišķā skrējienā. Ir daudz vairāk epasta vēstuļu, ir vairāki administratīvie darbi, kas jānokārto, ir jāuztaisa plāniņš rītdienas semināram, un jāpadomā par trešdienas vebināru. Bērns jāved uz fotosesiju un kastingu, pa dienu viena konsultācija, pēc tam jāaizved grāmatas Rozes grāmatnīcai un pirms tam vēl jāizņem jaunie meditāciju un afirmāciju cd....

Jūtu, ja tūlīt kaut ko nedarīšu, sāksies stress un uztraukums, lai visu paspēju un izdaru laikus.

Un kā jau tas man pēdējā laikā ir parasts, tieši tad, kad visvairāk darba, tieši tad, kad būtu jāķeras no viena gala atrotītām piedurknēm klāt to visu darīt, tieši tad es vienā mierā pagriežos, paņemu suni un aizeju uz jūru. Man vajag dabūt mieru. Man vienkārši vajag vienu brīdi neko nedomāt un papriecāties pa jūru. Man vajag, lai vējš izpūš man cauri un smaržas sapilda ar pirms Jāņu spēku. Jā, jau otro dienu es pēkšņi esmu sajutusi to smaržu un pilnbriedu, kas ir pirms vasaras saulgriežiem. Vēl pirms nedēļas tā nebija, bet tagad viss ir saplaucis un sakuplojis tik ļoti, ka ir. Ir zaļš, ir saulains, ir skaisti. Un ir TĀ smarža un enerģija, kas tagad tāda būs vēl veselu mēnesi vai varbūt vēl ilgāk.

Mēs šodien ejam tālāku gabalu un jūtu, ka nevaru un nevaru tikt vaļā no “skrējiena” domām. Man visu laiku pa galvu maļas, ka jādara tas, un vēl jāatceras tas, un tad vēl jāpaspēj tas. Zinu, ka jāiet tālāk un vienā mirklī tas pāries. Eju. Sāku pie sevis dungot un smaidot ievēroju divus tauriņus, kas ap mani dejo. Nevilšus domās sāku ar viņiem sarunāties. Tas man palīdz un atgādina, ka runāšana nomierina prātu. Es paskatos apkārt vai neviena tuvumā nav, kas varētu padomāt, ka runāju pati ar sevi, un tiešām diezgan paskaļā balsī sāku runāt ar eņģeļiem. Viņi šoreiz ilgi nav jāgaida un atbildes nāk uzreiz. Starp citu – tieši šai sarunā atcerējos par savu sievišķības dienasgrāmatu un arī par to, ka esmu pametusi to novārtā.

Vienā mirklī man sāk likties, ka vēl kaut ko esmu pametusi novārtā, bet nevaru atcerēties ko. Un tas mani tagad drusku aizved citās pārdomās, kas laimīgi ir diezgan tālu no tā “vāveres riteņa”, kurš bija pielavījies. Es domāju....kas ir tas, ko vēl tik ilgi neesmu darījusi. Kas ir tas....

Šī doma man neliek mieru, lai gan tā ir krietni patīkamāka, nekā vīrišķās pasaules skrējiens.

Zinu, ka tā ir saistīta ar sajūtām un kaut ko ļoti patīkamu. Zinu, ka tai domai ir jāatnāk pašai pa sevi un nedrīkstu to mēģināt izdomāt ar prātu, jo loģika te tikai traucē. Zinu, ka tā doma tepat, tepat ir. Bet...nevaru sajust. Toties šī netveramā sajūta man ļoti patīk.

Un pēkšņi esmu atcerējusies. Tā ir Mana Priedīte. Agrāk es diendienā gāju uz jūru pa vienu konkrētu taciņu un tur celiņa malā ir viena ļoti interesantas formas priede, kas izaugusi tādā kā krēsliņa veidā. Es katrreiz pie viņas piegāju, katrreiz pasēdēju. Mēs dažreiz pat parunājām. Vienmēr to samīļoju.

Bet tad kaut kā mainījās ieradumi un esam sākuši iet pa citu ceļu. Tagad mūsu rīta pārgājieni saistīti ar 4-5km pastaigu, kas vienkārši ir pa citu ceļu. Un mana priedīte un mūsu rituāli ir pamesti novārtā.

Un es taču zinu par priežu dziedinošo spēku. Un es taču zinu par rituālu spēku. Un arī to, ja kaut ko pieradini, tad uzņemies atbildību:)

Es aizeju pie savas mīļās mazās priedītes un man pat liekas, ka viņa pa gabalu mani sveicina. Man patiešām ir sajūta, ka no šīs tikšanās abas esam laimīgas.

Smaidu. Esmu atjaunojusi attiecības, kas man ir svarīgas. Tas pat nav tik svarīgi vai ar sevi, ar priedi, ar eņģeļiem vai savu Augstāko Es.

Apsēžos uz priedes izveidotā krēsla un sajūtu mieru. Esmu mierīga, harmoniska un laimīga. Un nu jau ar pilnīgi citu enerģiju un mieru esmu atgriezusies, lai dotos savās dienas gaitās mīļi un ar prieku”.

Lai Tev brīnišķīga nedēļa.

 

Ar mīļumu, Inese

Komentāri (0)  |  2015-05-25 18:31  |  Skatīts: 713x         Ieteikt draugiem       TweetMe   

Atpakaļ