Tik bagātīgas sajūtas....:)


sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Man vakar uznāca tik ļoti sentimentāli mīļš noskaņojums, ka ņēmu caurskatīt un caurlasīt mūsu mājas lapas sadaļu SARUNAS un komentārus pie sākotnējiem rakstiem. Tas bija tik mīļi un tik dzīvi. Katrs raksts man saistās ar konkrētu dzīves mirkli un pie lielākās daļas no tiem, es atceros fona notikumus un sajūtas raksta ierosmei. Un komentāri ir tik dzīvi. Mums te ir bijusi īsta dzīve, ko baudīj
ām kopā.

Un es nezinu vai tas ir labi vai nē. Labāk jau droši vien, ka katrs dzīvojam savu reālo dzīvi un nevis virtuālo, bet mīļi tik un tā.

Piemēram, atradu rakstu, kurā rodas doma rakstīt grāmatu. Un es pilnīgi jūtu cik tā doma tai brīdī ir trausla. Tā ir tikko kā radusies un vai sanāks vai nesanāks – neviens jau nezina. http://pavasarastudija.lv/150-un-radas-doma/

Tas ir tagad tā interesanti atcerēties, kad grāmatai jau pieci gadi un tā ir tik ļoti mīļota un iecienīta lasītāju lokā. Tas ir tagad tā viegli atcerēties un smaidīt. Bet toreiz.... toreiz arī smaidīju, jo man patika tā nākotnes doma. Tas, ka vispār ir ienākusi prātā doma rakstīt, un ka esmu sākusi to īstenot.

Jā, pēc mēneša paiet pieci gadi.

Vai daudz? Maz?

Nu katrā ziņā šie ir bijuši ārkārtīgi piepildīti un laimīgi gadi, ar saviem kāpumiem, kritumiem, ar priekiem, bēdām, uztraukumiem, bet viennozīmīgi – pilni pateicības un laimes par katru izdzīvoto brīdi.

Un tad man ir bijusi tāda tradīcija izvērtēt gadu un rakstīt gada interviju. Šobrīd pati par to ļoti priecājos, jo atkal ar tādu īstu garšu varu to lasīt un sajust tā laika sajūtas. http://pavasarastudija.lv/669-gada-intervija-arsevi/

Kaut vai tas, ka tai gadā esam paņēmuši suni. Tagad savu dzīvi bez viņa nevaru iedomāties. Bet toreiz manījās visa dzīve, jo man līdz tam nekad nebija bijis suns un nekad nebija atbildība rūpēties, mīļot, barot, vest pastaigā. Tagad tā ir mana dzīve, kas sākās toreiz. Tā laime sākās toreiz.

Dikti patīk to visu tā atcerēties un pārdomāt.

Bez jebkādas nostaļģijas, bez ilgām, tikai ar mīļumu un prieku par to, cik dzīve ir skaista.

Un tad ir bijis viens brīdis par sievišķīgo izšķiršanos, kurā Ego cīnījies ar dvēseli, kurā esmu mācījusies sievišķīgo plūdumu un milzu skrējienā tas nav bijis viegli. Toties tagad ar milzu mīlestību lasu, ka ir bijuši dzīvi abi vecāki, ka bērnam ir bijis vien 10 gadi un viņa man ķesusies virsū ;))) (tiesa tagad ir gandrīz 15 un esmu viņai vajadzīga diendienā tieši tāpat kā toreiz) un ka esmu pavadījusi savas dienas diendienā pie jūras. Lasu un smaidu http://pavasarastudija.lv/2146-par-izveli-lietu-kartibu-un-paklausanos/

Un tad atceros vienu savu fantastisko un nozīmīgo dvēseles ceļojuma pieredzi. Diemžēl, tad tik skaistā veidā nekad vairs nav atkārtojies. Esmu pēc tā ilgojusies, esmu gribējusi to atkal piedzīvot, esmu to provocējusi un mēģinājusi “izsaukt”, bet nesanāk. Droši vien arī labi, ka tā. Šī bija mana tikšanās ar saviem bērniem, pirms viņi dzimuši, ar savu tēti, kurš jau aizgājis un ar ļoti daudziem mīļiem cilvēkiem, kuru blakus vairs nav. Tas bija pirms tik ilga laika, bet pie šāim atmiņām man vienmēr acīs ir asaras – tieši tik saviļnojoši tas bija. http://pavasarastudija.lv/3174-dveseles-celojumi/

Un tad viena brīnišķīga atziņa, ka pilnīgi nekas mums nepieder. To mācos vēl arvien un vēl arvien to nav viegli pieņemt ar prātu. Vienīgā iespēja ir patverties dvēselē.

Arī šobrīd izdzīvoju Pavasara studijas pārmaiņas un tas ir kas līdzīgs kā toreiz tā sajūta ar mājas lapu – ka tu radi kaut ko, kas pēc tam dzīvo savu attīstību, kuru vari tikai baudīt un noskatīties kā viss aug un piedzīvo paisumus, bēgumus, kāpumus, kritumus. Un to visu saucam par dzīvi.

http://pavasarastudija.lv/3130-nekas-mums-nepieder/

Un te nu ir mūsu pirmā tikšanās ar Deivida Freižera grāmatiņu “Zilie putni”. Tā toreiz mani tik ļoti iespaidoja, ka no tā laika esmu šo grāmatu un tās atziņas pieminējusi gandrīz vai katrā seminārā un nodarbībā. Arī tagad saku – ja neesi lasījusi, atraksti man, un es Tev pārsūtīšu ar novēlējumu izbaudīt katru no 28 lpp. Kā es saku – lasīsi stundu un atcerēsies visu mūžu.

http://pavasarastudija.lv/2880-zilie-putni/

Un tad ir viens no lasītākajiem rakstiem un lietotākajiem komentāriem (šo pārspēj tikai raksts par prakšalanu) – tā ir mūsu bagātību krātuve ar avotiem, autoriem, grāmatām, filmām, ko skatīties savai augšanai, iedvesmai, motivācijai un mācībām

http://pavasarastudija.lv/2883-iespaidi-avotiviss-pa-dzilam/

Nu un kā pēdējo šodien te iekopēšu linku kā trenēju mieru sevī.

http://pavasarastudija.lv/4943-trenet-mieru-sevi/

Un zini, kas visā šajā ir absolūti vērtīgākais priekš manis? Ka katru šo rakstu es būtu varējusi rakstīt arī šodien. Ka tiem nav novecošanās efekta. Ka tie ir tikpat aktuāli un vērtīgi savā saturā, ja nu vienīgi notikumi citi. Bet tās sajūtas, mācības, vērtība – tas viss ir klātesošs un tikpat īsts kā toreiz.

Un nu jau man jāpošas uz ofisu, jo drīz sāksies konsultācijas. Esmu atsākusi bieži konsultēt gan klātienē gan skype un kaut kā arī jūtu, cik tas ir vērtīgi un vajadzīgi.

Lai Tev brīnišķīga diena.

Es esmu sapildījusies ar mūsu mājas lapas bagātību un varu doties dzīvē jau tāda pilna un bagāta.

Varbūt arī Tev būs patīkami mirkļi šo visu caurskatīt.

Ar mīļumu, Inese

Komentāri (0)  |  2015-05-05 19:07  |  Skatīts: 700x         Ieteikt draugiem       TweetMe   

Atpakaļ