Ir laiks, kad tu dzīvo savu laimīgo dzīvi starp laimīgiem cilvēkiem un kaut kā viss ir tik skaisti un labi, ka nav nekāda iemesla vēl vairāk izjust vai pamanīt, cik milzīga vērtība ir pati dzīve un tieši šie cilvēki tev apkārt. Bet tad notiek kas tāds, kas ļauj katrām šīm attiecībām uzplaukt kā ziedam un iemirdzēties kā dimantam, kļūt īpašām un izjustām līdz aizkustinājuma asarām ar milzu pateicību, ka ko tādu var izdzīvot.

Iepriekšējais pusgads un it īpaši pēdējie mēneši manu dzīvi ir ieveduši tik milzīgā dziļumā un skaistumā, kādu iepriekš neredzēju un neapzinājos. Manā dzīvē notiek dziļa skaista transformācija, kas mani maina līdz nepazīšanai. Kas nojauc manu iepriekšējo skatījumu un veido jaunu. Kas maina manu vērtību sistēmu un atver Redzību. Es nezināju, ka tas notiek tā. Es nejautāju, lai man to dod. Un arī tagad, kad rakstu – es nezinu galveno iemeslu, kāpēc man tas ir jāizdzīvo.

Ir ļoti daudz atziņu.

Ir tik ārkārtīgi daudz notikumu, kas izdzīvoti šai laikā, ka visticamāk, es varētu uzrakstīt grāmatu. Nu...var jau būt, ka manās nākošās grāmatās tas nospoguļosies. Droši vien.

Bet šoreiz es gribu uzrakstīt par cilvēkiem.

Saka, ka dzīves satricinājumi un pārdzīvojumi ir kā pārbaudījums ģimenes stiprumam. Es gribu teikt, ka mums šis pusgads ir kā tik milzīga šķīstīšanās un svētība attiecībām, kādu varbūt iepriekš nekad nebijām izjutuši. Es zināju, ka mans vīrs mani nestu uz rokām pāri jebkuram “purvam” vai “mīnu laukam”, lai tikai ar mani kas nenotiktu. Es to zināju. Man par viņu nebija šaubu, sākot no pirmā iepazīšanās mirkļa. Bet tas, ko es piedzīvoju šai pusgadā – tas bija vēl kas vairāk. Viņš ne tikai rūpējās par mani, par mums, ne tikai “nesa uz rokām”, bet viņš izdarīja neiespējamo – viņš atvēra sevī neiedomājamu spēku un spēju radīt un darīt absolūti neiedomājamas lietas (vadīt seminārus, nometni, rakstīt rakstus, grāmatu). Mums Kosmoss un Debesis parādīja, ko spēj darīt mīlestība, kad vīrietis glābj savu sievieti.

Mēs to bijām iepriekš runājuši semināros. Mēs to zinājām “teorētiski”. Bet tad, kad to var tā izdzīvot, tas liekas nereāli. Un skaisti. Un brīnumaini.

Es esmu pateicīga Dievam, ka ko tādu varēju piedzīvot.

Vēl ir apbrīnojama tā man pieredze, ko ieguvu no saviem puisīšiem. Tā turpinās manās sarunās - “Mammīt, kapēc tā?” (var lasīt mājas lapā: ineseprisjolkova.com).

Tas, kas mani apbur līdz šim brīdim – kā kaut ko tik varenu manā dzīvē spēj izdarīt tik īsa tikšanās, tik netverama saskaršanās, tik milzīga ilgošanās un tik neizmērojama mīlestība.

Un vēl ir apbrīnojami, kādu spēku saņemu no savas lielās ģimenes, draugiem, paziņām, kolēģiem. Visi šie vārdi īstenībā nav pietiekoši dziļi, lai pateiktu, cik šie cilvēki (šīs dvēseles) man ir tuvas. Mamma, kas visu šo laiku zvana trīs reizes dienā, māsa, kas raksta, visi mani mīļie, kas piedomā. Toma krustmāte un tuvāki tālāki radi. Nu tur tiešām ir tā līdzība par tiem pingvīniem, kas aukstumā saspiežas kopā, lai izdzīvotu.

Kad man bija ļoti grūti, tad mana kolēģe Aija palūdza Vari Vētru, lai man palīdz. Un no tās dienas mēs ar Vari katru dienu pa pāris stundām runājām pa telefonu, lai es varētu atgūt spēkus un iziet šo savu milzīgo transformācijas pieredzi ar Gaismu un Mīlestību. Es apbrīnoju Vara spējas.

Varis pie mums vada nodarbības, meditācijas un tā viņa Redzība un dziļums, kādā viņš strādā ir ar prātu neaptverams.

Mana mīļā jogas skolotāja Tija Kazāka. Un Kristīne Muciniece. Un Karinčiks un Sančuks, Un visi mani Pavasara studijas lektori un kolēģi, ar kuriem sarakstījāmies vai tikai domās tikāmies. Tas ir vienreizējs mīlestības spēks, kas sakļāvās ap mani un ap mums.

Fantastiskus piedāvājumus man vienmēr izsaka manu grāmatu redaktore Santa. Reiz viņa man saka- bet tu zini, ka tu no manis vari dabūt jebkuru palīdzību. Es varu tev sagrābt pagalmu, vai iesēt sēkliņas, vai izmazgāt māju.

Atceros, ka toreiz tieši apraudājos, no tik sirsnīga piedāvājuma – izmazgāt māju.

Šodien viņa man atraksta, ka es varu braukt pie viņas uz laukiem un pabarot ar āboliem zirgu. Nu...atkal var apraudāties.

Un man pat liekas, ka es braukšu.

Vai arī mana vakardienas saruna ar Gunu. Guna man atrakstīja brīdī, kad bija zināms par manu zaudējumu un viņa vienkārši piedāvāja ar mani parunāt, lai apmainītos ar mūsu līdzīgām, bet tai pat laikā tik dažādām pieredzēm. Mēs runājām gandrīz stundu. Tā sievišķīgi un maigi. Vienkārši stāstot katra par sevi. Un pēc tās stundas palika tik viegli. Tu esi it kā norunājis to savu sāpi nost.

Un šodien mēs sarakstījāmies ar Ilutu par to, cik vērtīgi ir ļauties savām sajūtām. Iluta vada Sevis apzināšanās skolu un viņa man atsūtīja savu mantru:

“Es apzinos, ka mana sāpīgā pieredze nav izņēmums – veselas zvaigznes un planētas dzimst un izmirst, veselas tautas izmirst, kad notiek sadursme ar citām tautām, milzum daudz cilvēkiem apkārt ir daudz būtiskāka iepriekšējo sāpju pieredze nekā man, un, neskatoties uz to, viņi izdara labākos secinājumus un jūtas laimīgi.

Pieredze, tas nav tas, kas ir noticis, notika vienkārši notikums, pats par sevi tas ir neitrāls. Pieredze ir tas, ko es no tās priekš sevis esmu izdarījusi no tā, kas noticis. Vairākums iepriekšējo grūtību – tās vienkārši ir manas domas par to, kuras es nēsāju savā galvā un lieku pati sev ciest, jo nepieņemu to, kas ir jau bijis..”

Un es patiešām nezinu, kurp mani šis dzīves pavērsiens aizvedīs. Es nezinu, kāpēc man tas bija jāizdzīvo un nezinu, ko ar šo pieredzi, lai dara. Es nezinu. Es zinu tikai to, ka viss, kas notiek ir tik milzīga mīlestība, ka ja vien tā būtu kaut pa kripatiņu mazāka, tad dikti sāpētu. Bet tagad varu lielām skaistām acīm skatīties uz visu, kas notiek, un iet droši tai visā iekšā zinot, ka viss notiek uz labu un ap mani ir tik milzīgs spēks un tik daudz atbalsta.

Es šodien gatavojos piektdienas vebināram. Un laikam, ka tūlīt rakstīšu citu rakstu par šo tēmu.

Ak, cik labi, ka atkal spēju rakstīt:)))

ar mīļumu un pateicību, Inese