Dzīvība ir iespēja. Iespēja pamosties, saredzēt, sajust, apjaust un ieraudzīt, tā pa īstam un līdz galam dziļi un patiesi.

Dabā ir sācies atmodas laiks, putni, koki, cilvēki ļaujas šim brīnišķīgajam laikam, kas patiesībā, katram no mums var nest ko pavisam citu un atšķirīgu.

Vai esi reiz domājusi, ka pavasaris ir tas laiks, lai Tu un es, -katra no mums un visas kopā radītu ko jaunu un pavisam neiepazītu līdz galam, -radītu iespēju būt atkal laimīgām, priecīgām, starojošām un tādām, kādas mēs patiesībā esam katra no mums un visas kopā-mīlestības, siltuma un neizsakāma mīļuma iemiesojums.

Pavasaris ir tas laiks, kad katra no mums sajūtam vēlmi pēc kaut kā dzīva, neierasta, kaut kā tāda, kas sniedz jaunas un līdz šim nebijušas sajūtas.

Tāpat kā viss dzīvais mums apkārt, arī mēs, savā ziņā pamostamies no dziļa miega, par to vēstī katrai no mums mazāk vai vairāk piedzīvotais pavasara nogurums.

Kāpēc sev neļaut piedzimt no jauna?

Es visu laiku esmu domājusi, kāpēc dziļi sirdī, es ļauju, ka pagātne seko man līdzi, skumjas, sāpes, viss tas, kas lai arī mani padarījis spēcīgāku, gudrāku un mīlošāku tomēr vienmēr atgādina par to, ka reiz es biju tāda, jutos tā un radīju tieši šādu sevis atspulgu apkārtējos notikumos.

Pavērojot, pumpurus, pavērojot visu sev apkārt, kas dīgst, zied vai tikai vēl spraucas no zemītes ārā, mani pārņem jautājums-kā dabai katru gadu no vietas izdodas uzziedēt ar tādu dzīvības spēku, it kā tā būtu viena vienīgā reize, kad dabai tas būtu atļauts-tā nesavtīgi, pa īstam un līdz galam patiesi uzzied un padara pasauli gaišāku un krāšņāku.

Kas ir tas, kas mūsos traucē, līdz ar pavasara ienākšanu, uzziedēt, ar tādu spēku,-vēlmi dzīvot un patiesu krāšņumu?

Domāju, ka katra no mums to zina, -pagātnē piedzīvotais domāju, katrai no mums ir atstājis savas pēdas, laika gaitā iemītās sajūtas, domas, vēlmes pēc izmaiņām, tomēr iekšēji piedzīvotais kā salīdzinājums, dodas ar mums pa to pašu taciņu un veido daļu no mums.

Bet, vai tā ir pareizi? Skumjas, atraidītas sajūtas, nepiepildītas vēlmes, nedrošība un zināma ziņkāre atkal un atkal klauvē pie mūsu vis nozīmīgā kas mums pieder šai pasaulē- pie mūsu vēlmes dzīvot un justies labi, piepildīti ar mīļumu un sirdsprieku.

Ir jāiemācās paņemt un atlaist. Iegūt un atdot. Aizmirst un piedot. Dzīvē patiesais vienmēr paliek ar mums, tomēr tikai patiesais un līdz galam iepazītais var palikt ar mums. Tikai un vienīgi.

Ja iemācīsimies atlaist to, kas traucē, piedot tam, kam jāļauj iet. Tu noteikti iegūsi, -iegūsi atdodot to, kas nekad nav piederējis Tev, tomēr saņemot to, kas Tevi ir gaidījis. Gaidījis tik pat ilgi, cieši, un nesavaldāmi, ar tādu degsmi kā Tev pašai mēģinot noturēt to, kam jāļauj iet.

Dzīvē patiesībā nozīme ir tām atmiņām, kas dod mums spēku, iedvesmo, ļauj justies labi, palīdz mīlēt, dot un saņemt.

Ļauj, lai pagātnē piedzīvotais ir un paliek mirklis, -mirklis, kas reiz bija, palīdzēja, radīja, iedvesmoja, un iemācīja, tomēr Tu esi mūžīga, dziļa un patiesa vērtība un vienīgais ko Tu vari darīt- ļaut visam tam, kas reiz bija Tev nozīmīgs aiziet, atstājot Tev jaunu iespēju piedzimt no jauna.

Katrs mirklis ir mirklis, mirklis un mirklis, -kas patiesībā ir Tavas atmiņas, Tu vari tām dot iespēju aiziet un tā vietā sev ļaut piedzimt no jauna, skatīties, justies, priecāties tā it kā Tevis pašas dzīve sāktos tikai no šī mirkļa.

Jauns skatījums, ir Tevis pašas radīts jauns mirklis, mirklis un mirklis, kas reiz noteikti taps par iespēju- tapt par notikumu ar jaunām atmiņām.

Savādāk redzēt, nozīmē radīt, pieredzēt tā it kā Tu būtu tiko piedzimusi. Pagātnei ir jāļauj iet, lai tā nebūtu Tu.

Tu esi šis mirklis, pavasara radītais atspulgs, kas vēlas dzīvot tā it kā Tevis pašas dzīve būtu Tevis izsapņots mirkļu piepildījums.

Ļauties sevis pašām, piepildījumam ko dzīve Tev sniegt, ja vien izvēlies būt brīva no pagātnes, šeit un tagad, piepildot sevi ar mīļumu, neizsakāmu pateicību un dzīvesprieku, ļauties pavasarim, jaunām sajūtām, mirkļiem, un neizsakāmai mīlestībai pašai pret sevi, jo katra no mums ir tik īpaša, cik tāda vēlas justies!

Lai Jums visām izdodas pavasarī piedzimt no jauna!

Dace