Brīnišķā satikšanās


autors: TOMS PRISJOLKOVS
sadaļa: CITU AUTORU RAKSTI

 Tas notika jau brīdi pirms īstās dienas. Tā bija diena, kad sēdēju sporta kafejnīcā un komunicēju ar saviem draugiem. Tad kafejnīcā ienāca meitenes, dažas pazinu, viena drauga sieva un vēl, bet mana uzmanība bija piesaistīta burvīgai tumšmatei, kura nez kāpēc uz mūsu pusi pat īsti nepaskatījās. Es viņu vēroju visu laiku, kuru meitenes pavadīja kafejnīcā. Tas bija pirmais klikšķis, vēl neapzināts, bet ļoti spēcīgs. Es attiecībās ar meitenēm galīgi nebiju bikls puišelis, bet tīri pašpārliecināts džeks. Bet tur es jutos maziņš, tāds, kurš nav izaudzis līdz skaistās tumšmates uzmanībai. Visa mana pašpārliecinātība sabruka kā kāršu namiņš.

Mans vakars bija beidzies dalītām jūtām, laime, ka ko tādu redzējis, bēdīgi, ka pats jutos tik mazs. Dziļākajā būtībā es biju vārgs, nespējīgs uzņemties drosmi, lai atklātos. Varbūt tā bija iepriekšējās dzīves pieredze, kura spieda uzlikt bruņas, bailes no patiesām jūtām.

Nākamā reize, kad ieraudzīju šo skaistumu bija manas vecākās meitiņas izlaidumā. Viņas bija pazīstamas, un tiku iepazīstināts ar šo ne zemes eņģeli. Vakars tika dalīts starp meitiņas izlaidumu un maksimālu uzmanību, kur lidinās eņģelītis.

Vakars beidzās un mans āķis lūpā bija, ieķēries krietni dziļāk. Bet mana pašapziņa pa to laiku nebija kļuvusi ne sekundi stiprāka. Man trūka drosmes, lai tuvotos šim skaistumam. Viņa visās skaistuma izpausmēs atbilda maniem sapņiem par ideālu sievieti-, bet vai man parastam džekam ir vispār iespējams par to sapņot?

Pienāca meitiņas jubileja, un man iznāca noorganizēt baļļuku. To es sarunāju ar savu labu draugu, kuram pludmalē ir kafejnīca. Tur tika sarīkota ballīte, un tieši pirms jubilejas meitiņa paziņoja, ka būs arī skaistā sieviete, kurai arī tieši tai pašā datumā ir jubileja. Man bija strauji jāmeklē puķītes reiz divi. Viss bija o.k., aŗī skaistā sieviete atbrauca. Man bija iespāja ar viņu kārtīgi pakomunicēt, un sapratu, ka skaista ir ne tikai ārpuse, iekšpuse konkurēja ar ārpusi. Man bija jāsajūk prātā, viņa ar mani komunicē, smaida, ir laipna. Izskatījās, ka viņai nav ar mani garlaicīgi. Tas nevar notikt ar mani, te kaut kas ir viltīgs, kāds mani grib iznest cauri.

Vakars pagāja vienā mirklī. Gadījās tā, ka tai kafejnīcā, bija paredzētas citam manam draugam kāzas. Es saņēmu visus savus spēkus un skaisto sievieti, kurai bija vienreizējs vārds-Inese-, likās, šo vārdu dzirdu pirmo reizi, un tik labi skan... uzaicināju uz drauga kāzu svinībām.

Mēs satikāmies toreiz, un tā līdz šai dienai, bet ir viens bet. Kad pirmo reizi aicināju, man piekrita aicinājumam uz randiņu, bet pēc neilga laika man atzvanīja un pateica, ka tai dienā nevar. Tas man bija kā ar žileti pa kaklu. Sapratu, ka skaistā sieviete atvēra acis un saprata, ka es neesmu viņas vērts. Mana pašapziņa palīda pilnīgi zem galda.

Pēc nākamās mūsu sarunas viss nokārtojās, viņa tiešām nevarēja. Uz manu aicinājumu atbildēja apstiprinoši, jo arī to ļoti vēlējās, bet pēc tam saprata, ka tai dienā ir aizņemta darbos.

Mans sapnis īstenojās- mēs kopā devāmies uz pasākumu, tai brīdī man bija pilnīgi vienalga, kas tas ir. Es lidoju, kosmoss bija pie manām kājām, es biju kopā ar ko tādu, ko pat sapņos neļāvu sev ļaut domāt un cerēt.

Naktī, stāvot pie abu mašīnām, domājot ar kuru, un kurš brauks, sapratām, ka braukt nemaz nedrīkstam. Tur bija mūsu pirmais skūpsts. Mana nedrošība mijās ar milzīgu vēlmi, un es pajautāju vai drīkst, un nesaņemot atbildi skūpstīju. Tas bija, kas vienreizējs kā medus lāse. Pavadīju Inesi gar jūru, pilnīgā tumsā, piecus kilometrus, uz mājām. Tā bija patīkamākā pastaiga manā mūžā. Mēs nogājām to gabalu nezin cik ilgā laikā, bet vienā elpas vilcienā. Tika izrunātas tūkstoš lietas, un vēl vairāk palika ko runāt. Mēs jau bijām vienā lidojumā. Katrs bija lidojis pa saviem ceļiem, un no dažādām pusēm, bet virziens un mērķis bija viens. Mēs domājām vienādi, ko runājām, spējām viens otru papildināt. Tas klikšķis bija pilnībā nobriedis.

Pēc neilga laika, saņēmies mīlestības apliecinājumus, par savām jūtām nešauboties ne sekundi, jautāju, vai esi gatava ar mani laulāties baznīcā. Zināju, ka Inesei tas bija svarīgi. Man baznīca nekad nav bijusi mīļa, bet Inese bija pāri visam.

Viņa man atbildēja Jā gan toreiz, gan baznīcā Dieva priekšā pēc neilga laika.

Tas ir mans laimes stāsts, nedaudz saīsinātā formā, bet nianses paliek mūsu...

Mīlestībā, un to pašu novēlot visiem -

Toms

 

 

 

 

 

 

Komentāri (0)  |  2015-02-25 19:37  |  Skatīts: 1248x         Ieteikt draugiem       TweetMe   

Atpakaļ