sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Šodien domāju, diez kas tas ir mūsos par fenomenu, kas liek darboties un dzīvot pilnīgi pretēji tam, kā no dabas un Dieva ir paredzēts. Nu kāpēc mēs gadiem darām sev pāri un pat neuzdodam jautājumus „kā vārdā?”.

Protams, ka es runāju un runāšu pati par sevi un savu pieredzi. Un ticu, ka es ne ar ko īpaši neatšķiros no lielā vairuma Latvijā dzīvojošo sieviešu, kuras ir audzinātas caur vīrišķīgām vērtībām - sasniegumiem, rezultātiem, mērķiem, uzdevumiem, pierādījumiem, diplomiem, sertifikātiem, - un, kuras labprātīgi dienu no dienas, gadu no gada šīm vīrišķām vērtībām ir kalpojušas, tai pašā laikā sagraujot savu veselību, prieku un laimi, piekusdamas un paliekot bez spēka.

„Kronis visam” bija, kad vienu dienu (tas bija pirms pāris mēnešiem) piefiksēju, ka īstenībā man tiešām ļoti patīk piekust. Ka strādāt līdz spēku izsīkumam -manās acīs tas ir bijis vērtīgi. Ka es jūtos nodzīvojusi vērtīgu dienu, ja vakarā esmu piekususi. Absurds, kuru saprotu tikai tagad, pētot sievišķības tēmu.

Domāju, nu kur slēpjas sākums. Kur tam visam „aug kājas”. Un secināju, ka tālu jau nav jāmeklē. Es biju sportiste. Katram sportistam ir zināms, ka ar pusslodzi nevienu distanci neveic. Ja dari, tad dari. Tad tā, ka izliec sevi visu. Plus pie visa tā, es esmu uzaugusi ļoti čaklā ģimenē, kur darbs dzen darbu, kur vērtība ir bijis šis gandarījums, kas sajaucies ar nogurumu un spēku izsīkumu pēc labi padarīta liela darba.

Un uzreiz varu piebilst – ka šī tiešām ir milzu vērtība vēl arvien..... tikai.... vīrišķībai un vīriešiem.

Man kā meitenītei būtu bijis jāiet caur pilnīgi citiem piemēriem un savā vērtību sistēmā jāizvirza pilnīgi citas prioritātes. Piemēram, - sakārtot istabas, uztaisīt garšīgas pusdienas, samīļot tēti, kad viņš padarīja darbus un priecāties, par to cik labi un skaisti izdarīts. Bet... bija padomju laiki un neviens pat nenojauta, ka meitenītes un puisīši būtu jāaudzina dažādi un ka sievietei un vīrietim nebūtu jāstrādā plecs pie pleca.

Interesanti, ka šodien pirms 10.00 ieslēdzu radio (Latvijas Radio 1) un tur tieši gāja raidījums par dzimumu līdztiesību. Starp citu, interesants tai ziņā, lai saprastu, cik tomēr ārkārtīgi svarīgi ir runāt par sievišķības un vīrišķības atšķirībām un nevis salīdzināšanu, kas svarīgāks, vai kurš kurā jomā apspiestāks. Un tad bija viens klausītāju zvans, kur vīrietis ierosināja runāt nevis par dzimumu līdztiesību, bet par dzimumu harmoniju.

Ak, cik skaists formulējums. Es viņam esamu ļoti pateicīga. Jēdziens DZIMUMU HARMONIJA visu saliek pa plauktiņiem. Neviens ne ar vienu nesamērās. Neviens nevienam nepierāda, kas kurā brīdī ir svarīgāks. Katrs dzimums ir vērtība un ieņem savu ļoti svarīgo vietu attiecībā pret otru dzimumu. Fantastiski.

Jā, bet atgriežos pie tā – kas tad mums, sievietēm, liek pašām izvēlēties dzīvot caur vīrišķo un ar vīrišķīgiem paņēmieniem un attieksmi nodarīt pāri pašai sev un savai labsajūtai, savai veselībai, savām attiecībām un kopsummā arī graut sabiedrības vērtības. Ja sieviete nav laimīga, tad sabiedrība nevar būt laimīga. Savukārt sieviete nevar būt laimīga, ja pati izvēlas būt graujoša pret sevi un apkārtējiem un vēl piedevām to uzskata par savu vērtību – ka tā tam ir jābūt, „man jātur viss uz saviem pleciem, jo kas tad savādāk ar viņiem notiks”  ; ))

Nu pajautā pati sev – kāpēc Tu piekūsti? Kādēļ dari tik daudz? Kāpēc nonāc līdz tam, ka nav apmierinājuma par dzīvi?  Pieļauju, ka laiku pa laikam šitāds „negarstāvoklis” uznāk jeb varbūt iepriekš ir bijis mums katrai.

Starp citu, tām sievietēm, kas atnāk pie manis uz konsultācijām, pirmais, ko man visbiežāk ir jāsaka – „mīļā, atpūties! Tu esi ļoti, ļoti piekususi un pārtērējusi spēkus”. Un šai mirklī sieviete sāk raudāt, jo viņa zina, ka tiešām tā ir. Paliek sevis žēl, bet... izeju neredz.

Mēs iepriekšējā vebinārā, kurš bija pirms mēneša, ar  vebināra dalībniecēm sarunājām uztaisīt vienu eksperimentu – katra pati sevi pavaktētu, lai nepiekustu visa mēneša garumā. Nemaz. Nevienu reizīti.

Es pati šo rituālu veicu jau otro mēnesi un man ir fantastiski rezultāti. Kuldīgas seminārā satiku vienu meiteni no Liepājas, kas piedalās mūsu vebinārā ierosinātajā „eksperimentā” un viņa dalījās ar brīnišķīgām atziņām – kā patiešām var dzīvi dzīvot nepiekūstot nemaz. Piedevām padarot tikpat, vai varbūt vēl vairāk, un tai pat laikā esot visu laiku mīļpilnā maigā enerģētikā gan attiecībā pret sevi, gan apkārtējiem.

Vai Tu tam tici? Pamēģini.

To īstenībā izdarīt ir ļoti viegli. Nu, piemēram, agrāk, ja es būtu izlēmusi izmazgāt māju, tad es trīs stundas no vietas, koptu istabu pēc istabas un mazgātu vienu grīdu, tad otru, tad trešo utt. Kā daru tagad? Ja vienu istabu izmazgājot uznāk piekusums, momentā nomainu savu darbošanos uz ko citu – pārlieku vāzē ziedus, paslauku putekļus, pakārtoju grāmatas. Nu vārdu sakot, padaru ko tādu, kas mani atpūtina no grīdas mazgāšanas. Agrāk es nekad tā nebūtu darījusi. Agrāk uzstādījums bija pilnīgi skaidrs – jāsakopj māja. Un kaut jau gadiem daru to ar milzīgu mīlestību un tiešām to samīļojot, tik un tā man nebija ienācis prātā sevi pasaudzēt un pavaktēt, lai es pati pa to laiku nepiekustu.

Sieviete piekūstot enerģētiski paliek cieta un nesievišķīga. Tas viņai rada stresu, bet stress sievietei ir absolūti graujošs. (vīrietim otrādi). Tiklīdz sieviete ir cieta, viņa nevar dzīvot saskaņā ar savu būtību – būt iedvesmas avots vīram un bērniem. Piekūstot neatjaunojas sievišķās enerģijas avots, kas ir pamatu pamats iedvesmai un motivācijai, uz ko balstās visa mūsu dzīve gan ģimenē, gan sabiedrībā kopumā.

Nu vārdu sakot – par šo visu varētu runāt vēl un vēl. Ja Tevi šis viss interesē, Tu turpini par to domāt, bet es iešu gatavot rītdienas vebināra prezentāciju, kur tieši šīs tēmas (tikai vēl daudz dziļāk, izvērstāk un plašāk) pārrunāsim. Savukārt ja gribi piedalīties rītdienas (piektdiena, 14.novembris) vebinārā „Kā dzīvot sievišķīgi vīrišķajā pasaulē”, tad aizraksti pieteikumu Aijai uz ineses.vebinari@gmail.com un uzzini, kā vari piedalīties.

Lai mums visiem brīnišķīga diena!

Ar mīļumu un sievišķību, Inese