Sveika, Inesīt!

Vēlējos ar Tevi padalīties ar nelielu daļu no pārdomām, par to, ko Tu jau sen esi runājusi un rakstījusi savās grāmatās.

Personīgs skatījums no vīrieša viedokļa par sievietes būtību nebūs nekas jauns ne Tev,-Inesīt, ne Aleksandram Mantesam, kas šo tēmu jau sen ir aizsācis.

Tomēr man būtu svarīgi, lai šis raksts Tev dotu mazumiņu no siltuma un pateicību par to, ka Tu mums visām-sievietēm esi.

Man ir kāds sens paziņa, kas mani apciemoja pirms kāda laika, un lika aizdomāties par to, ko gan, katrai no mums-sievietēm nozīmē izprast mūsu katras kā sievietes būtību un izkopt sievišķību.

Ar šo, seno paziņu, mēs esam aizkāruši daudzas tēmas, sākot ar mākslu, eksotiskiem ceļojumiem un attiecību mākslu, kas pastāv starp vīrieti un sievieti.

Šo vīrieti, ko pazīstu jau vairākus gadus, vēlētos izcelt, kā veiksmīgu uzņēmēju, kas sen jau sasniedzis 40 gadu slieksni, ārēji koptu vīrieti, ar izteikti spēcīgu miesas būvi, patīkamu runas veidu un iejūtīgu attieksmi, -vārdu sakot, vīrietis, kas teiksim, nevarētu sūdzēties par pretējā dzimuma uzmanību.

Tā kā esmu uzsākusi laimes terapiju, ko Tu, Inesīt, mums visām dāvāji,-savās grāmatās.

Vienā no sarunas izskaņām, jautāju, savai paziņai, kas gan tas ir par iemeslu, kādēļ, mans paziņa, tā arī nav nodibinājis ģimeni un apprecējies.

Atbilde mani ļoti pārsteidza, paziņa atzina, „ka visu dzīvi es savā vīrišķajā būtību esmu meklējis tādu sievieti, kas savā būtībā sevi ir pieņēmusi, iemīlējusi un atzinusi kā Dieva radītu, lai savam vīrietim nestu maigumu, siltumu, gādību un to sajūtu, dēļ kuras man, kā vīrietim būtu vēlme cīnīties, dzīvot un kļūt labākam savā būtībā”.

„Ikreiz kad satiekos ar sievietēm, sabiedrībā zināmām, vai nē, skaistām vai harismātiskām, es agri vai vēlu atduros pret vienu un to pašu lietas būtību, ka katra no šīm sievietēm vēlas kļūt skaistāka, iekārojamāka, labāka un īpašāka vīrieša acīs un mani, kā vīrieti tas nogurdina-nogurdina, jo sieviete patiesībā ir tukša un nogurusi pēc izmisīgiem centieniem būt latiņu augstāka nekā viņa ir patiesībā”.

„Es visu dzīvi esmu meklējis sievieti nevis pēc noteiktām ķermeņa aprisēm, ne pēc noteiktiem ārējiem dotumiem, bet pēc tās īpašās sajūtas, kad sieviete dzīvo savā ķermenī tieši tāda, kāda viņa ir patiesībā, kādu viņu ir radījis Dievs”.

Īpaša, pievilcīga, skaista tas viss saplūst vienā, ja sieviete necenšas būt labāka, skaistāka, īpašāka vīrietim, bet apzinās to Dieva-kā radītāja sūtību, būt tieši tādai, kāda viņa.

Tādas sievietes, pieņemu, neuzbāžas ar savu viedokli citiem cilvēkiem, tās necenšas visiem spēkiem pierādīt, ka viņām ir mazāk gadu nekā visi citi domā, šīs sievietes necenšas ārēji līdzināties mākslīgiem veidojumiem un necenšas pa varītēm vīrietim kļūt īpašas, skaistas un iekārojamas.

Šīs sievietes ar savu iekšējo mieru un izstarojot patiesu mīļumu pret sevi, rada to īpašo sajūtu pēc kā, es kā vīrietis tiecos-būt tādam kāds es esmu, nozīmīgam un īpašam savai sievietei un brīvs savā vīrišķajā būtībā.

Šīs sievietes ir patiesas, dziļas un skaistas ar savu neaprakstāmo sievietes dabu un dvēseli, kas man kā vīrietim dod to sajūtu, kuras man nekad nav bijis, ka tā ir mana īpašā sieviete, par ko es vēlos gādāt, rūpēties un aizsargāt.

No pieredzes varu teikt, ja sieviete visādi, citādi ir centusies sevi izkopt runas veidā, ģērbšanās stilā, kā ārējā veidolā, jo mazāk īpaša šī sieviete šķiet sev un to vien gaida, kad vīrietis pats mēģinās pierādīt to, ka šī sieviete ir īpaša, skaista un iekārojama.

Mana dzīve iegūs zināmu jēgu tad, ja atradīšu šādu sievieti, ko aprakstīju jau sākumā un šī sieviete kļūs par manu sievieti.

Daļa no vīrieša dzīves paiet savas sievietes meklējumos, jo sieviete patiesībā veido manu, kā vīrieša dzīves jēgu un spēku.

Personīgās pārdomas, ko mans paziņa atklāja no vīrieša skatījuma, lika man aizdomāties par to, cik gan bieži ikdienā neesmu kāpusi uz tiem pašiem „grābekļiem”, kad vēlos sava mīļotā vīrieša acīs kļūt labāka, mīļāka, skaistāka, iekārojamāka nekā patiesībā esmu.

Kāpēc nevarētu būt otrādāk, kad mēs necenšamies saviem vīriešiem rādīt to, ka esam „latiņu vērtīgākas” nekā esam patiesībā. Kāpēc mēs necenšamies šo attieksmi panākt caur sevi, lai mēs, pirmām kārtām, kļūtu īpašas sev, mīlošas pirmkārt pašas pret sevi, un pēc tam pret saviem mīļotajiem vīriešiem, kas mums ir blakus? :)