28.06.2014
Šodien esmu laimīga un jūtos sievišķīgi, jo visu rītu pavadīju kopā ar bērnu mierīgā plūstošā priekšpusdienas notikumu plūdumā. Un es tiešām pieskatīju, lai mani netraucē domas, ka jāskrien apskatīties ienākušie e-pasti un jaunumi mājas lapā. Es zinu, ka tie tur ir. Es zinu, ka tad, kad līdz tiem tikšu, es pavadīšu vairākas stundas, lai atbildēm un sarakstēm. Bet vēl ne. Vēl ir pirmspudienas sajūta, ka visa dienas vēl priekšā.
Es cepu maizi. Tā ir rupjā maize no ierauga, kurai mīklu iemīcīju jau vakar. Tā ir mana sazemēšanās un mana sievišķā pamatīguma audzēšana. Vēl es izgāju apravēt dārzu, jo katra saskaršanās ar zemi ir saskaršanās ar dabu, savukārt ziedošo puķu skaistums un tīrs dārzs rada sakoptības un samīļošanas sajūtu.
Ieliku mazgāties veļu, jo vienkārši ir sestdiena, kad parasti to daru. Un tāds nedēļas ritms mani nomierina un domas sakārto.
Paralēli es domāju par grāmatas atklāšanas pasākumu, bet šoreiz tas ir tiešām sievišķīgi. Nevis domas par darbu, bet taisni otrādi – tas ir tā, ka jūtu, kā mana darbošanās un dzīvošanās pa māju palīdz iegriezties radošai enerģijai.
To es par sevi zinu skaidri – ja nespēju kaut ko uzreiz izdomāt, tad mierīgi varu sākt darīt sadzīviskas lietiņas, kad vienā mirklī atnāk idejas un skaidra vīzija kā vislabāk darīt to vai to. Man šķiet, ka man palīdz tas mierpilnais enerģijas plūdums, kad pati rimti kustos un kaut kam pieskaros un kaut ko samīļoju, kaut ko paņemu rokās un kaut ko nolieku vietā. Tieši tā taustīšana un pieskaršanās palīdz domāt. Dažreiz palīdz runāšana, bet šobrīd jūtu, ka man palīdz darīšana.
Un faktiski tā pat nav domāšana. Ar domāšanu mēs vairāk saprotam ideju ģenerēšanu, variantu radīšanu un tad vajadzīgā izvēlēšanos. Un tas būtu tā vīrišķīgi. Bet man šobrīd ir tāds iekšējs mieriņš, kad vienkārši redzu kā viena bildīte mainās ar citu bildīti un rezultātā top vīzija kādi varētu izskatīties tie svētki. Šī vienkārši ir tā platforma. Un es nespiežu sevi tagad to likt uz papīra vai kaut kā piefiksēt. Es ļauju tai raisīties un mainīties. Brīžiem liekas, ka redzu – būs tā. Brīžiem redzu pilnīgi savādāk. Un visam tam ļaujos.
Klausos Maikla Mūna (Mishael Moon) mūziku https://www.youtube.com/watch?v=3ppeDQEGMIw un manī ir tāds miers, laime un pamatīgums.
Izņemu maizes klaipus no cepeškrāsns. Katru apmīļoju, nopaijāju ar slapjām plaukstām un viņi man atbild ar kūpošu siltumu un smaržu. Pārklāju tos ar linu dvielīti un atstāju uz pāris stundām atpūsties. Smaidu. Izbaudu. No sirds izbaudu. Nekad nebiju domājusi, ka šādas nianses man sagādās tik patiesu prieku. Jā nekad nebiju domājusi, ka šāds tikko kā pašas cepts maizes kukulītis man būs kas tik ļoti īpašs.
Vēl neeju pie datora. Vēl ne. Vēl gaidu un izbaudu savu dzīvi. Nevis to, ka stāstu par savu dzīvi, bet tieši to, ka izdzīvoju to, par ko stāstu.
Pirms es ķeros pie rakstīšanas, ieeju dušā. Arī tas man ir kā rituāls. Es cenšos neko nedomāt, bet baudīt. Jūtu kā ūdens skalo augumu. Jūtu skrubīšu izraisīto patīkamo pieskaršanos ādai. Jūtu smaržu. Pagriežu ūdeni aukstāku un atkal siltāku. Man patīk šo baudīt. Skan Mūna mūzika. Tā ir kā meditācija. Baudu.
Un nu - mundrumam atceros par asinsrites aktivizēšanu ar noberšanos. Paņemu dvieli, saloku kā Inese Ziņģīte mācīja un daru. Un baudu. Atkal baudu. Nekur nesteidzos. Man patīk, ka esmu to atcerējusies un pievēršu tam uzmanību.
Hmm. Ir izmazgājusies veļa. Jāapmaina porcijas un jāiet to izkārt. Tai brīdī saprotu, cik, mūsdienu apstākļos dzīvojot, esam tālu no fiziska darba un fiziskas piepūles. Vēl tikai vienu paaudzi atpakaļ veļas mazgāšana nozīmēja ko pilnīgi citu kā podziņas nospiešanu izvēlētai veļasmašīnas programmai. Jā. No vienas puses – brīnišķīgi skaista un viegla mūsu dzīve es kļuvusi, bet no otras – mums lielāko tiesu visiem trūkst sazemējuma. Un ja trūkst sazemējums, tad nav laimīgas dzīves. Nav piepildījuma un gandarījuma. Tad cilvēks ir tās drusku pa gaisu un neko īsti savā dzīvē neprot ne radīt, ne īstenot. Trakākais, ka tas attiecas uz pilnīgi visām dzīves jomām. Tāpēc ik pa laikam sev atgādinu, ka sievišķības viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir – sazemēties.
Ir pagājušas kādas 4-5 stundas un es beidzot atveru datoru. Turpinu baudīt. Arī e-pastu saraksti, grāmatas izdošanas darbiņus un savu sievišķības dienasgrāmatu.
