Aiziešana un palikšana


Komentārs:

inese - 2014-03-16 18:35
Paldies, mīļo Mārīt.
Jā, tā arī šoreiz bija- ienāca palātā dekterīte un atvēra logu, lai dvēselei vieglāk aizlidot.



sadaļa: DIEVA UN VISUMA LIKUMI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Man pretim veras vīratēva gleznota bilde, kurā viņš ir uzzīmējis savu māju. Šai mājā pirms vairāk kā astoņdesmit gadiem ir dzimusi un visu mūžu nodzīvojusi mana vīramāte Es viņu nekad tā nesaucu. Viņa bija mana vīra mamma, un tā arī tika saukta.

Vēl pirms nedēļas mums likās, ka viss var būt labi. Ka ķermeņa un gara spēks var uzveikt slimību, švakumu, grūtumu, bet vakar reizē ar vētru dvēsele bija nolēmusi aiziet. Un tad uzsniga sniegs. Balts, tīrs sniegs. Un visu apklāja.

Šodien ir klusums. Dziļš mierīgs klusums. Skatos uz to vīratēva gleznoto bildi, kur viņas logā deg gaisma. Visa māja tumsā, bet viņas logā deg gaisma. Tā bija ļoti bieži un arī tagad tā ir. Bildē un mūsu sajūtās.

Raudu. Klusi sēžu un raudu. Par skaisti nodzīvotu mūžu, par atvadīšanos. Par bezgala skaistu atvadīšanos nedēļas garumā. Es domāju, ka katra sieviete tā gribētu, lai vīrs viņu atvadoties samīļo un sabučo, lai bērni ir klāt, paijā un saka: „mammīt, tu esi pati labākā mammīte uz pasaules”, lai mazbērni ir domās klātesoši un pattikko dzimušais mazmazbērniņš caur skype.

Šī nedēļa mūs ļoti satuvināja. Es faktiski ne arvienu cilvēku neesmu bijusi tik tuva šai īpašā kopšanas un pavadīšanas laikā. Kad skaties līdzi otra cilvēka kustībai un tad, kad viņa to vairs nevar, tad palīdzi to pabeigt. Kad esi vienkārši blakus un klausies stāstus, kur lielu daļu cilvēku nepazīsti. Klausies par karu, par modēm, par cepurēm, par bērnu dzimšanu, par priekiem, par blēņām, par aizgājējiem, kuri brīžiem nāk ciemos, par to, ka ir drusku bail no nezināmā, par laimi, par mīlestību. Klausies ar bezgalīgu mīļumu un pietāti, pilnīgi apzinoties, ka tās ir atvadas.

Un tad palika grūtāk saprast. Varēja klausīties tikai vairs elpā. Varēja sajust kā ķermenītis dziest. Viņa aizgāja ar trīs dziļām elpām. Un es sapratu, ka Aiziešana gluži tāpat kā piedzimšana ir brīnums. Ar prātu neizskaidrojams un nevadāms brīnums.

Es skatos tai bildē, kur viņas logā deg gaisma. Un zinu, ka viņa ir tur. Savā istabā. Visticamāk, lasot Ziedoni vai šķirstot ģimenes bildes. Gaidot, ka dēls piebrauks vai meita piezvanīs, klausoties kā otrā istabā vīrs skatās televizoru un klusi pie sevis smaidot. Jā, viņa ir tur. Savā mājā.

Un vēl viņa ir mūsu sirdīs, mūsu mīlestībā, mūsu atmiņās un pat sajūtās. Es patiešām varu sajust viņu savās rokās, kā tas bija visu šo nedēļu. Un es varu viņu iedomāties kā skaistu dāmu, kā tas ir bijis lielāko tiesu viņas mūža. Modiste. Cepuru meistare. Šuvēja ar talantu. Mīļa mamma. Bezgalīgi mīļa mamma ar absolūtu beznoteikumu mīlestību. Vecmāmiņa un vecvecmāmiņa.

Tikko kā saņēmām bildīti ar viņas mazmazmeitiņas smaidu. Mazajai vēl nav pat mēnesītis un visticamāk, ka viņa Gaismas pasauli redz ļoti labi. Viņa ir nosaukta vecvecmāmiņas vārdā. Un viņa smaida.

Ar mīļumu un gaismu, Inese

Komentāri (2)  |  2014-03-16 17:16  |  Skatīts: 3143x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
marite - 2014-03-16 18:29
aiziešanas mirklis... Kad es tajā brīdī biju klāt savai mammai, iestājās tāds iekšēja miera mirklis, kad vienīgā nepieciešamība likās atvērt logu - likās, ka dvēselīti kā putnu vajag palaist debesīs. Un tajā brīdī pat asaru nebija, tik miers. Asaras vēlāk...Nāk prātā dzejoļa vārdi - "es aizeju tepat - ar citu zemi, ar citu sauli parunāt.. " Un palicējiem spēks kopābūšanā, jā. Kad mīļais cilvēks aizejot, šķiet, vēl to paspēj izdarīt - atklāt, cik svarīgi esam viens otram un kādi nieki ir ikdienas sīkās nebūšanas.
Ar jums - klusumā un mīļumā ...

inese - 2014-03-16 18:35
Paldies, mīļo Mārīt.
Jā, tā arī šoreiz bija- ienāca palātā dekterīte un atvēra logu, lai dvēselei vieglāk aizlidot.


Atpakaļ