Par uguntiņu sevī, attiecībās, dzīvē


sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Pēdējā laikā ļoti daudz saņemu vēstuļu ar jautājumu, ko darīt, ja ir milzīgs piekusums, kas sen jau pārspējis tikai pavasara piekusuma sajūtas. Un vakar bija ļoti smieklīgi Pašapziņas skolas seminārā, kad vajadzēja pāros izspēlēt situāciju, kur mēs divatā viena otrai nospoguļojām precīzi vienu un to pašu  sajūtu– „ko darīt ar piekusumu”. Izsmējāmies, izstrādājām, bet šodien atkal – kā atveru mailus, tā: „ko darīt, ja nav spēka?”.

Tad nu te izstāstīšu garāku līdzību no savas dzīves, ko ar vīru izdzīvojām pagājšnedēļ, un tas varbūt kādam noderēs, lai iekurtu savu spēka uguntiņu, kādam citam, lai atjaunotu uguntiņu attiecībās. Bet mans stāsts būs par reālu ugunskuru.

Februāra pēdējā dienā mēs ar vīru bijām izdomājuši braukt uz mūsu iegādāto zemi nokurināt pērn nozāģētos zarus un krūmus. Tieši paskatījos, ka mēness pēdējā diena – ļoti labi, jāatvadās no visa vecā un uguns tad brīnišķīgi to varētu transformēt. Plus vēl pašai ar gribās pa lauku padzīvoties un mums tur faktiski ir īsta romantika – jau sazaļojušas vizbulītes un daudzsološi gaida siltāku laiku, lai saziedētu. Arī gājputnu ceļš iet tieši pār mūsu galvām. Un turpat jūra. Un turpat ezers. Nu....laime. Tā kā – domāts darīts, braucam kurināt zarus.

Sākums izdodas lieliski, jo atceros līdzi paņemt sveces, lai tās kūstot labāk uzkurinātu uguni. Aizdegt izdodas uzreiz. Kūstošās sveces radītā uguns plešas plašumā un mēs priecīgi liekam tik klāt arvien lielākus zarus. Ugunskurs liels. Zari der. Viss kārtībā. Bet mēs liekam vēl. Liekam vēl. Un nu jau nesam arī tādus ne visai izkaltušos un vēl dažus iepuvušos. Un tik nesam un nesam. Un tā vairākas stundas, līdz jūtam, ka tā zaru kaudze paliek arvien milzīgāka, bet uguntiņa apakšā arvien mazāka un mazāka. Vēl tur mēģinām pielikt kaut kādus salmus un sauso zāli. Un es vēl atrodu līdzpaņemtos žurnālus un avīzes. Nekā. Uguns dziest arvien mazāka un mazāka. Spēciņš ugunskuram vairs nav gandrīz nemaz.

Nu ... es jau skaidri apzinos, ka uguns uzturēšana (gan pavardā, gan ugunskurā, gan attiecībās) ir sieviešu atbildība un momentā metos kaut ko glābt.

(šeit saskatu dziļu līdzību ar to, ko darām, ja nav spēka – tad živai dzeram vai ēdam vitamīnus, mēģinām sportot, steidzīgi atpūsties vai kaut ko vēl. Vai ja „uguns apdzisusi” attiecībās, tad nu tagad žigli pie kāda terapeita vai vismaz paši ļoti saņemas, lai kaut ko lietas labā darītu).

Bet veltas ir manas pūles, jo zaru kaudze ir milzīga, zari lieli, mitri. Iztērēju visus līdzpaņemtos papīru krājumus, paciņu ar sērkokiem, piesaucu „skautu egregora palīdzību” un nopukojos, ka, lūk, kūla spēj aizdegties no vienas nenodzēstas cigaretes, bet es te paciņām sērkociņu tērēju un čušs. Labi, vīrs izdomā ķerties klāt šai lietai ar vērienu un aizbrauc pēc degšķidruma. Atved divas pudeles –lejam gan šā, gan tā. Bet nekā. Sērkociņi tūlīt beigsies. Mēs viens no vienas puses, otrs no otras ņemamies ap to ugunskuru – un nekā. Jau saskatāmies, ka tiešām tūlīt būs jābrauc mājās pilnīgi bez jebkāda gandarījuma, jo nevaram uzkurināt vairs to uguni, kas pirms tam dega it kā pati no sevis.

Un pēkšņi kaut kā notiek tā, ka es sāku tādā pilnīgā maliņā kurināt mazus zariņus. Mazus mazītiņus sausus zariņus, kuri smuki sāk veidot plaukstas lieluma ugunskuriņu. Un vīrs pienāk un pieliek lielākus zariņus, un es vēl sausās zālītes saujiņu. Un abiem tā čubinoties tā uguntiņa aug un aug. Un mēs vairs nedomājam par to lielo zaru kaudzi, mēs priecājamies par šo mazītiņo uguntiņu, kas pieņemas spēkā. Un nu to audzējam. Un vēl audzējam. Un vienā brīdī tā kļūst liela. Jau tik liela, ka var no lielās kaudzes šo to uzlikt un pārnest to šai kaudzītei. Un tā soli pa solim, un mūsu mazā uguntiņa izauga par lielu skaistu ugunskuru un vienā stundā nodedzināja visu to milzu čupu, ko bijām sakrāmējuši.

Es skatījos un smaidīju. Biju piedzīvojusi gluži vai radīšanas rituālu, kurā tikai apvienojoties vīrišķajam ar sievišķo izdevās radīt rezultātu.

Un nodomāju – jā, cik bieži mēs pārvērtējam spēkus un sagāžam virsū tam tik daudz, cik paši pēc tam nespējam nest. Cik bieži tā ir attiecībās, ka katrs (vai abi kopā) esam aizņemti ar kaut ko tik lielu un svarīgu, ka īstenībā attiecību uguntiņa sāk dzist. Un tad, kad to pamanām, tad nu gribam ar švunku visu uzreiz atjaunot un sakārtot. Un tas nemaz tā uzreiz nesanāk. Un cik bieži mēs katrs kaut ko darām no savas puses – un ar nesanāk.

Un tikai tad, kad kopā, un ar mīļumu – tad no maza uz lielu viss tiešām izaug.

Tieši tāpat ir ar to mūsu spēku. Nu nespied sev „aizdegties” uzreiz kā lielam ugunskuram. Audzē to mazo liesmiņu sevī, kura Tev noteikti ir.

Uguns ir spēks. Uguns stihija mūsos dod spēku mums iet un darīt, un sasniegt mērķus. Tā ir radoša un stipra. To nevajag apslāpēt ar šausmīgi daudz darbiem (kā mēs ar lieliem zariem savam ugunskuram). To nevajag atstāt brīvsolī – jo tad tā kļūst nevadāma (kā dažviet tiem kūlas dedzinātājiem). Savu uguntiņu vajag uzpasēt gan sevī, gan attiecībās, gan dzīvē, gan sadzīvē.

Un par pavardu un uguni atbildām mēs, jo tā ir sievišķā enerģijas pārziņā.

Lai Tev izdodas uzaudzēt spēku un lai izdodas turēt siltu pavardu!

Ar mīļumu, Inese

Komentāri (5)  |  2014-03-04 22:14  |  Skatīts: 3176x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
kristine - 2014-03-05 04:22
Skaists raksts, ļoti trāpīgs. Paldies! Un patiesi mani uzrunāja.

atsauksme - 2014-03-05 18:28
Paldies par ugunskura rakstu - patiess, dažviet smieklīgs un vispār "superīgs":)

illva - 2014-03-05 21:13
Ak!!!!!...tik...foorši Tu pastāstiji)))

jannat - 2014-03-06 02:34
superiigs dziives pieredzes piemeers, ko der atcereeties ikvienam no mums, kad dziivee ''mitro zaru lielais ugunskurs paarstaj degt'' tad jaaiemaacaas attiet malaa un saakt audzeet pavisam jaunu un svaigu energiju - ''mazo ugunskuru, kas leenam aug lielaja un nu jau var paliidzeet sakaartot - sadedzinat neizdevushos iepriekseejo ugunskuru'' - shito kaa gudriibas piemeeru - staastu gribeetu staastiit saviem beerniem pasakas vieta :)

inese - 2014-03-06 03:46
Mīļš paldies:)
Pasakas nāk no dzīves un tie viedie notikumi mums patiešām ir visapkārt.
Mums tikai jāatver sava redzība, lai to saskatītu.
Pēdējā laikā man Debesis burtiski ar pirkstu iebaksta un parāda tā, ka skaidrāk vairs nevar ;))


Atpakaļ