sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Man tik ļoti Tev gribas uzrakstīt tādu mīļuma pilnu sajūtu rakstu, bet tā stāstāmā ir tik daudz, ka nevaru izvēlēties tēmu, par ko rakstīt. („stundu stāvu domādama...” un tas ir ļoti sievišķīgi).

Ir sācies patiešām kaut kāds ārkārtīgi piepildīts laiks. Nu pilnīgi tā, ka jūtu, ka fiziski piekūstu dēļ tā, ka tas viss ar mani notiek. Tā enerģija un informācija ir tik milzīga, ka arvien grūtāk tā maigi un mierīgi to vērot, nepatērējot spēkus.

Vēl arvien skatos olimpiādi un secinu, ka arī tas uztur spriedzi manā dzīvē. Olimpiāde ir ļoti vīrišķīga. Tā ir absolūtā vīrišķības enerģija, kuru šajās trijās nedēļās izvēlos savā dzīvē ielaist ļoti daudz. Un pilnīgi noteikti pati no tā ciešu, bet .... nevar jau atturēties :) Pati esmu bijusī sportiste un tādu „grēku darbu” kā nodarboties ar ko citu, kamēr notiek olimpiāde, un to neskatīties, es uz sevi uzņemties nevaru. (Joks, protams).

Otra lieta, kas manī tiešām rada piekusumu – ir vēlme piedalīties visā interesantajā, kas ap mums Pavasara studijā notiek. Šodien pa ilgiem laikiem paliku mājā un neaizbraucu pie Kristīnes uz gleznošanas nodarbību, bet pirms tam man tiešām bija „pārrunas pašai ar sevi”. Jo zinu, cik tas vērtīgi un interesanti. Tomēr ... visu paspēt nevar. Un nevajag.

Šoreiz gribu Tev izstāstīt savu atklāsmi saistībā ar socioniku. Ka tieši socionika ļoti palīdz saprast sevi un pieņemt to, ko spējam un ko ne. Un tiklīdz to izprotam par sevi, tā to ir ļoti viegli pārnest uz jebkuru no citiem cilvēkiem.

No sākuma uz to skatījos ļoti šauri. Nu domāju – ok, gluži kā jau dažādos citos testos vai raksturojumos uzzināsim, kas kurš ir un nu tad ar to vai nu rēķinies vai nerēķinies. Nu gandrīz kā par horoskopiem – ja auns, tad ies caur šķēršļiem ar pieri, bet ja vēzītis, tad trīs soļi uz priekšu un divi atpakaļ.

Bet tas, kas manī šoreiz notika socionikas vebinārā ... nu gluži kā atklāsme, kuru tik ļoti precīzi priekšā pateica Evija Jasūna – ka gluži tāpat kā, ja esi ekstroverts, tad visu mūžu būsi atvērts un komunikabls un no tā saņemsi enerģiju, bet ja introverts, tad ļoti ilgi jābūt ar sevi, lai atjaunotos, tieši tāpat ir ar to intuitīvo un sensoro tipu, vai ētisko loģisko, racionālo un irracionālo. Un ja esi intuitīvais, tad patiešām daudzām taustāmām lietām vispār nepievērs nekādu uzmanību, kurpretim sensorajam tik ļoti nozīmīgi ir visam, kas sataustām, saožams, sagaršojams un kur un kā nolikts.

Man šis vebinārs tik ļoti atvēra acis uz daudz ko tādu, ko sevī nepratu izskaidrot. Un uzreiz arī par to, ko citos nevarēju izskaidrot. Nu, piemēram, es kā intuitīvais tips vispār nepievēršu uzmanību sīkumiem. Kā es par sevi smejos – ja citi jautā ko redz labāk mežu vai kokus, tad man jāsaka, ka es redzu kartes. Es skatos ļoti plaši un man tiešām kartē katram atsevišķam kokam nav tik noteicoša nozīme, līdz brīdim, kad to nepiezūmēju savā redzeslokā. Man svarīgs ir saturs un enerģijas plūsma. Man gandrīz vai nav svarīga forma (piemēram, kā izskatās mājas lapas noformējums) ja tajā ir fantastisks vērtīgs saturs utt. Un es ilgi domāju –nu kā tā. Esmu taču vizuāle un man vajadzētu tam būt nozīmīgam, bet ... nav. Es mierīgi to pieņēmu un apzinājos, bet es nepratu to sevī izskaidrot līdz atnāca tagad evija un pateica visu priekšā. Paldies par to.

Vai, piemēram, kad ceļoju man nav svarīgi vietu nosaukumi vai to atrašanās kartē, bet toties es smalki varu izstāstīt kā jutos vai kāda katrā vietā bija enerģētika. Piemēram, pilnīgi neatceros skaitļus vai vārdus. Vai, piemēram, man pilnīgi nav svarīgi komati un pareizrakstība. Un es domāju –nu kā tā var būt, ka taču mīlu Latviju, latviešus, latviešu valodu un sevi domās vēl esmu „strostējusi”, ka ir taču jāsaņemas un jāpiedomā un jāpievērš tam daudz lielāka uzmanība, bet .... paiet laiks un es atkal esmu iekšā saturā, enerģijā, laimē, mīlestībā un tā gramatika man tai visā neiederas jeb kļūst nesvarīga. Un man nav par to nekādu kompleksu vai uztraukumu (lai gan kādam citam dēļ mūsu izglītības sistēmas un audzināšanas vatētu būt), bet esmu kādreiz par to tā ar interesi padomājusi diez kāpēc man tā ir.

Un lūk – tikai tagad, noklausoties socionikas vebināru un Evijas stāstījumu, es uzzinu, ka tas ir saistīts ar domāšanas un attieksmes paņēmieniem, kuri pa lielam nemainās. Cilvēks tā uztver pasauli un viņš nevar sākt uztvert savādāk. Un man mans plašais redzējums palīdz darīt lielas lietas. Un tādēļ ir laime, ja to ar pašapziņu apzinās. Un man ir visas iespējas savā dzīvē vai darbā piesaistīt cilvēkus, kuri ļoti lielu nozīmi pievērš sīkumiem un tad veidojās ļoti laba sadarbība.

Jā, nākošā reizē mēs runāsim par attiecībām. Un tas noteikti būs ļoti interesanti, bet jau tagad man ir ārkārtīgi labi un mierīgi, jo spēju savā attieksmē pieņemt ar lielu mīļumu gan sevi (un to, ko līdz šim sevī nespēju saprast) gan tieši ar tādu pat mīļumu citu cilvēku īpašo skatījumu uz dzīvi. Piemēram, kārtību vai nekārtību. Rūpību vai „nerūpību”. Dāvināšanu / nedāvināšanu. Pārsteigumus vai stingru „nē” pārsteigumiem. Ēst gatavošanu vai negatavošanu. Iepirkšanos vai nē. Utt. Un ka tas ir nevis tādēļ, ka tas otrs nespēj saņemties un darīt savādāk, bet ka viņam tas patiešām nav svarīgi un viņš dzīvo savādāk un uz pasauli skatās savādāk. Viņš vienkārši tam nav domāts. Varbūt viņam ir pilnīgs diskomforts tur, kur mums komforts un otrādi. Un mēs neesam domāti, lai sevi lauztu. Mēs jau, protams, maināmies un pielāgojamies, vairojam savu elastību un pilnību, bet pašos pamatos domāšanas un attieksmes veids mums nemainās un, ja esam ekstroverti, tad par introvertiem nekļūsim un otrādi.

Un cik labi, ka mums pamatos jau ir laimes terapija un zināšanas par Visuma kārtību. Un, ka varam saprast un novērtēt, ka mūsu dvēseles taču ir tik ļoti gudras un „piemeklē” to komplektu ar īpašībām, kas palīdzēs vislabāk īstenot dvēseles uzdevumus, kas tieši mums katram ir tie svarīgie. Savādāk liktos, ka ir ļoti daudz jāpiestrādā, lai mainītos.

Esmu ļoti mierīga un laimīga, ka atkal kas jauns ienācis manā apziņā un ne tikai sajūtu, bet arī izpratnes līmenī. Feini.

Lai Tev brīnišķīgas brīvdienas.

Ar mīļumu, Inese