Vasara un Rudens. Mīļums.


sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Tik sen Tev neesmu rakstījusi, ka pilnīgi nevaru izdomāt kādā secībā un ar ko sākt. Nu vēl arvien man gribētos parunāt par Sievišķības skolas nometni un to fantastiski spilgto sajūtu, ka nekas jau nebeidzas. Ir izveidojusies brīnišķīga e-pastu sarakste, kurā nometnes meitenes dalās savstarpējās atklāsmēs un pat tās, kas neraksta, var lasīt līdzi un gūt motivāciju un spēku no tām, kas raksta un dalās. (es esmu no tām, kas neraksta, bet tikai bauda, bauda un bauda). Meitenes dalās ar bildēm, ar ikdienas sīkumiem un svarīgiem notikumiem, ar niekiem un ļoti nopietnām pārdomām. Un katra, kas uzraksta, sāk ar to, cik tā sarakste ir nozīmīga un cik daudz dod spēka un iedvesmas, ka gribētos to „grupas pleca sajūtu” saglabāt ilgāk un noturēties (iekārtoties) uz veiksmes un iedvesmas viļņa pēc iespējas stabilāk un paliekošāk. Es te iekopēšu mazus fragmentiņus, lai varam pa „atslēgas caurumiņu” ieskatīties kā tas viss notiek : ))

Mani ārkārtīgi iedvesmoja šī vēstule:

 ”Paldies par Jūsu mīļo un atklāto saraksti, tā ir tik skaista, un pats galvenais iedvesmojoša. Man ir tāds prieks, ka esmu atradusi un sapratusi, ka vēl ir pasaulē cilvēki, kas mācās, cīnās un pats galvenais dzīvo dzīvu dzīvi.
Mēs ar vīru bijām četras dienas brīvdienās. Un es nodarbojos, ka vēroju kā sievišķais atšķiras no vīrišķā, ziniet, ja pieņem, ka mēs esam atšķirīgi, tas ir tik interesanti un īstenībā, jauki arī.
Es agrāk nesapratu, ka mūsu Inesīte teica: "Es esmu savam vīram azotē." Pie sevis domāju, nu ko viņa tur runā, tāpat strādā un naudu pelna ne pa jokam.
Pēc nometnes man, meitenes, ir nākusi apgaismība.
Padalos. Vispirms sapratu, ka man ir jāizprot sava daba..un tā nav mājās sēdētājas daba..es esmu rosīgs, darbīgs un pats galvenais, man ir sev jāatzīst, ka es esmu biznesa cilvēks.
Tad ko nozīmē...būt vīram azotē...sapratu un esmu beigusi dusmoties, bet skatos uz savu mīļo un priecājos....tas ir tas, ka Tev ir otrs cilvēks, kuram Tu esi vislabākā, gudrākā, skaistākā. Un pat ja zini, ka esi sastrādājusi kaut kādas muļķības, viņš atrod labus vārdus ar ko Tevi mierināt un liek paskatīties uz lietām no citas puses. Tu zinu, ka vari iet, riskēt, visu ko izmēģināt, bet ja nodegsi arī nekas traks nenotiks...jumts virs galva būs un paēdusi arī būsi. tas ir tad, kad lietus laikā tevi ved uz Rīgu, vējā atdod silto jaciņu ar kapucīti un .u.t.t. meitenes, tas ir tik skaisti un mīļi, kad saproti, ka patiešām esi vīram azotē....”

Man pilnīgi noteikti, ka tā „azotē būšana” ir tā, kas dod spēku, varēšanu, drosmi, sievišķību. Tikai dēļ šīs azotes drošības vispār pastāv Pavasara studija, tikai dēļ tās varu tik atklāti un vienkārši par sevi un savu pieredzi stāstīt, tikai dēļ tā vispār varu rakstīt grāmatas un vadīt nodarbības. Manī nav baiļu, ka man kāds var nodarīt pāri, jo esmu pasargāta. Paldies Jolantai par tik skaistu savas pieredzes aprakstu, caur kuru spēju saskatīt sevi, savu mācību un situāciju.

Savukārt Indras stāsts vienkārši atver mīlestību rudenim:

"Svētdien staigājot pa parku, domāju, cik mierīgi lapas sakārtojas uz zemes un ne par ko nebēdā... cik labi tās zin savu vietu... ejot uz parku man bija mērķis, salasīt ļoti daudz kastaņu, jo kaut kā gribas tos salikt visur... mājās, darbā, savā ofisā, mašīā, kabatā , somā.... Kādu nedēļu atpakaļ, kastaņus palūdzu savas kaimiņienes dēlam.... Viņš braucot pie omas, kur esot liels kastaņkoks.. tad vēl tiku pie liela maisa ar kastaņiem.... un ziniet par ko sajūsmā spiedzu un mulsu... Mārtiņa ome, bija katru kastani noslaucījusi no smiltīm... tie tīri un spīdīgi staroja... es jūtos mazliet kā vainīga, ka man pilnīgi sveša sieviete ir sarūpējusi lielu maisu ar nospodrinātiem kastaņiem.. tajā paša laikā - tāds prieks.... un tad atcerējos - apkārtējie mūsu spogulis... :) tagad sūtu omei mīlestību un šokolādi :)"

Un atkal iedvesma:

„Labrīt, meitenes! Man arī Jūs ļoti pietrūkstat. Vakar kopā ar suni bradāju pa rudens lapām un balsī ar Jums sarunājos. Stāstīju kā man iet un ko esmu izdomājusi.
Es noskatījos dažus Heijas seminārus un vienu krievu autoru, pēkšņi aizmirsu uzvārdu.
Man tagad ir mērķis 40 dienas noturēties labā, smaidīgā garastāvoklī (ir jau vesela nedēļa):
Ko es daru.
1.katru rītu, vispirms gultā tīksmi izstaipos, jo rīts ir tik labs, tad tieši sajūti,ka gulta mīksta, sega silta un tas ir tik labi.
2. kad esmu sapucējusies pieeju pie spoguļa, paskatos sev acīs un pasaku kā es sev patīku un sevi mīlu, tad pajautāju sev ko es savā labā varu darīt. Tas nudien ļoti uzlabo omu un pašsajūtu.
3. ir rudens un esmu sākusi atkal adīt zeķes, jo pasūtījums no ģimenes ir jau ne pa jokam, adot es skaitu afirmācijas.
4. bet pirms miegu es skaitu Dievam pateicības.....meitenes, cik viņu visu sanāk tomēr daudz.
Tas viss palīdz justies labi, ir jādabūn smaids un labs garastāvokli un tā jau ir puse no uzvaras.
No semināriem es esmu sapratusi, ka pozitīvi un laimīgi dzīvot tas nav tā vienkārši, tas ir darbs, tas ir nopietns darbs ar sevi.
Ņem paklausies Inese seminārus, pat ja škiet, ka nelīdz, tas kaut kur iekšienē rušinās un darbojās. Man vasaras sākumā bijā ārprātīgs spēku izsīkums, es sevi ar to piecēlu.
Pārdomā ko dari, ko nedari, varbūt iemesls sagurumam ir tur - Tevī paša, Tavās domās. izdomā. maini attieksmi un būs labi.
Semināros izdzirdēju, ka tikai apmēram 30% cilvēku piespiež sevi strādāt un izmaina savu dzīvi, pārējiem tomēr padodas slinkumam un rutīnai. Tāpēc nedrīkst padoties...”

Un kas var būt skaistāks par šo:

„...Esmu nopirkusi rudenim rūtainus garus svārkus un šonedēļ cēli peldu pa pilsētu :) (ar gariem nemaz citādi nevar). Un man ir tik daudz komplimentu tieši no kolēģēm sievietēm! Ir pat izsaucieni - ak, Dievs, cik skaisti!...”

Es vienkārši lasu un baudu to „kā viss notiek”. Kā reiz kaut kas ir iekustināts tagad iegriežas arvien stiprāk un vērienīgāk. Un šī jau ir tikai tāda kripatiņa, ko te iekopēju. Pats lielākais un vērtīgākais jau notiek mūsos iekšā tīri enerģētiski. Ir liela daļa, ko pat nevaram aprakstīt. Ir liela daļa, ko pat neapzināmies. Ir liela daļa, kas parādīsies tikai vēlāk.

Vēl baudot pirmās nometnes noskaņas, esam sākušas domāt par nākošo šādu kopā nākšanas reizi. Ja varēsim atrast piemērotas telpas, tad varbūt, ka tas pat varētu notikt ziemā (februāra vidū vai pašā marta sākumā). Galu galā tieši ziema un tumšais gada periods dažreiz kļūst par pārbaudījumu mūsu spēkam, iekšējam gaišumam un mīļumam. Tad nu lūkosim, kā varam to atvieglot un padarīt vieglāku.

Ar mīļumu, Inese

Komentāri (0)  |  2013-10-07 17:52  |  Skatīts: 1244x         Ieteikt draugiem       TweetMe   

Atpakaļ